Piebildīšu sava komentāra sakarā:

Mani visā šajā situācijā mazāk interesē motivācija, kāpēc kāds tiek vai netiek atdots. Tu nav ko domāt - tur vienkaŗši ir jāapjautājas aattiecīgajiem cilvēkiem, kāda bija viņu motivācija (jo tās tiešām var but dažādas..)

Mani personīgi ļoti nomāca tas, ka bērnam vissvarīgākais, ko var dot ģimene tā attītībai ir drošības, stabilitātes sajūta. Bet kā tu vari justies drošs, ja ģimene savu citu bērnu, tavu br'āli via māsu ir atdevuši prom tāpēc, ka viņš vai viņa ir tāds kāds ir? Arī no tevis var vienā brīdī atteikties tikai tāpēc, ka tu esi tāds kāds tu esi? Ni i rezultātā mūžīgā tiešanās būt izcilam, lai vecāki negribētu attiekties un paralēli izmisīga nepieciešamība gūt apliecinājumus, ka tu esi mīlēts un gribēts un visam pāri - tā iznīcinošā nedrošības sajūta. Kā jau teicu, šo ierakstu atļāvos tikai tāpēc, ka stāsts uz mani pašu iedarbojāš nogalinoši.
Veiskmīgi visiem!