Es atvainojos, ka tagad raktu Tavā dienasgramatā, domājot par Taviem prievātajiem pārdzivojumiem, bet, izlasot Tavas d.gr. ierakstu par gājieniem pie psihoterapeita, vecākiem un jaunāko brāli, es grasījos ierakstīt sava dienasgrāmatā postu, taču visu laiku atliku un tā kā šī tēma uzpeld atkal, atļaušos ieraktīt te.

Tad, kad izlasīju Tavu toreizējo ierakstu, tas mani galīgi sabeidza, sirds sāpēja pilnīgi fiziski, jo nez kāpēc izjutu, ka es esmu tas bērns, kas paliek ģimenē, kamēr cits tiek atdots prom (nezinu, vai tikai apkopē, via pavisam). Proti, mani nogalināja doma, ka - arī no manis var kuru katru brīdi atteikties. Ka var aizvest uz bērnu dārzu un nekad vairs nenākt pakaļ. Labi, tas bija jaunākais brālis un bija nopietni iemesli, bet, vai kādreiz nepienāks iemesls atteikties no manis? lai ari tas nav mans dzives stāsts, vairākas dienas jutos slima. piedod.

Jo uz baseinu, kur es vedu savu bērnu, iet ari ģiemene māte un viņas vecākā meita ar Dauna sindromu un viņas abas ved peldināt mazāko māsu, kas ir pilnīgi normāla, tas prieks un līksme, ar kādu vacākā palīdz mātei rūpēties par jaunāko ir fantastisks! Es pati biju uzskaitē un garigu atpalicību tā kā manai mātei dzemdībās bija komplikācijas, bet, redz, esmu izaugusi ok - manas mammas draudzenei bebis arī ar līdzigu bet smagāku diagnozi, nekā man, tika aicināts no mediķu puses atstāt īpašajā iestādē. Māte sadumpojās, sak, mans miesīgs berns, kā es viņu atstāšu, jūs ko?!! Un ilgu gadu pūļu rezultātā puika ap pilngadību ir kļuvis par ne-ar-ko-citādāks sabiedrības loceklis. Nemaz jau nerunājot par manu draugu ģimeni, kas ir adoptējusi divus bērniņus (jo savejie nevar būt) un abus ļoti slimus, tā kā viņiem pietiek līdzekļu to ārstēšanai un aprūpei.

Tā kā tas ir stāsts par mīlestību un upurēšanos. Ja vecāki ieliek bērniņu speciālistu aprūpē un turpina par viņu likties zinis un iesaistās viņa dzīvē (proti, profesionālo aprūpi tiešām dazŗeiz ir vieglāk atstāt speciālistu rokās, nevis mocīties mājās), tas ir citādāk, tas vēl ir godīgi, bet pamest pavisam tajos šausmīgajos, šausmīgajos bērnunamos un valsts aprūpes centros?! Tam nav attiasnojuma un tas ir nepiedodami. Es atvainojos, ka tiesāju Tavus vecākus un Tavu privāto dzīvi, bet man pietika ar vienu ierakstu, lai sirds pamirtu, nevaru iedomāties, kas butu, ja tā būtu via dzīve.
Satiec savu brāli, parupējies (pat ne tieši) par viņu, izdari to, ko tavi vecāki nav izdarījuši, lai pati zinātu, ka mīlestība un iejūtība var sākties ar Tevi, ne tikai no citiem!