Snorke ([info]snorke) rakstīja,
@ 2011-05-04 09:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Apbraucu apkārt Lago di Varese, ar riteni un 2 mazām jaukām meitenītēm, nu ju vairs ne tik mazām
celiņš bija pārplūdis, dabūjām stumties caur dubļiem

satiku vienu vīrieti, viņš fotografēja apslīkušos krūmus un es biju spiesta nolekt no riteņa, lai viņu nenobrauktu un tad mēs papļāpājām
bet es braucu tālāk, jo nu - vispirms man jāizārstējās

tad 2 dienas dziedējām kāju traumas, skatījāmies filmas, es rakstīju PhD prezentāciju

es drusku skumu un daudz daudz domāju

Psihoterapeits uzskata, ka mani iespaidojis brālis, jaunākais, tas, kam dauna sindroms, tas, ka vecāki viņu ievietoja, atdeva, atteicās

man esot sajūta, ka man nav all cards to be loved, ka es esmu citāda, ka es esmu nemīlēta,
un te es tikai varu piekrist
bet vai tas ir no šī? es nekad neesmu šos faktus saistījusi

es par to daudz domāju, es lasīju www par šo slimību, vecāku forumus
es mēģināju atcerēties tos jau 28 gadus vecos notikumus, sarunas

es sapratu, ka es domāju, ka es to saprotu un pieņemu
bet es nekad to neesmu sapratusi
es arī to tagad nekādi nevarus saprast
kā mani vecāki varēja viņu uz mūžu ievietot iestādēs

es nesaprotu un šī nesaprašana mani smacē

es saprotu, ka cilvēks vispār var tā darīt, es saprotu, ka cilvēks var afekta stāvoklī, apjukumā,, bet ka pie skaidra prāta, gribētu bērnu, ,,, tāpēc ka viņš ir citāds

un ja es būtu dakteru atzīta "mentāli nepilnvērtīga", arī es tātad sēdētu baltā palātā un vērtos griestos gadu gadiem

man tagad jāizdomā, ko darīot ar šo nesaprašanu


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]helvetica
2009-05-04 11:49 (saite)
Es atvainojos, ka tagad raktu Tavā dienasgramatā, domājot par Taviem prievātajiem pārdzivojumiem, bet, izlasot Tavas d.gr. ierakstu par gājieniem pie psihoterapeita, vecākiem un jaunāko brāli, es grasījos ierakstīt sava dienasgrāmatā postu, taču visu laiku atliku un tā kā šī tēma uzpeld atkal, atļaušos ieraktīt te.

Tad, kad izlasīju Tavu toreizējo ierakstu, tas mani galīgi sabeidza, sirds sāpēja pilnīgi fiziski, jo nez kāpēc izjutu, ka es esmu tas bērns, kas paliek ģimenē, kamēr cits tiek atdots prom (nezinu, vai tikai apkopē, via pavisam). Proti, mani nogalināja doma, ka - arī no manis var kuru katru brīdi atteikties. Ka var aizvest uz bērnu dārzu un nekad vairs nenākt pakaļ. Labi, tas bija jaunākais brālis un bija nopietni iemesli, bet, vai kādreiz nepienāks iemesls atteikties no manis? lai ari tas nav mans dzives stāsts, vairākas dienas jutos slima. piedod.

Jo uz baseinu, kur es vedu savu bērnu, iet ari ģiemene māte un viņas vecākā meita ar Dauna sindromu un viņas abas ved peldināt mazāko māsu, kas ir pilnīgi normāla, tas prieks un līksme, ar kādu vacākā palīdz mātei rūpēties par jaunāko ir fantastisks! Es pati biju uzskaitē un garigu atpalicību tā kā manai mātei dzemdībās bija komplikācijas, bet, redz, esmu izaugusi ok - manas mammas draudzenei bebis arī ar līdzigu bet smagāku diagnozi, nekā man, tika aicināts no mediķu puses atstāt īpašajā iestādē. Māte sadumpojās, sak, mans miesīgs berns, kā es viņu atstāšu, jūs ko?!! Un ilgu gadu pūļu rezultātā puika ap pilngadību ir kļuvis par ne-ar-ko-citādāks sabiedrības loceklis. Nemaz jau nerunājot par manu draugu ģimeni, kas ir adoptējusi divus bērniņus (jo savejie nevar būt) un abus ļoti slimus, tā kā viņiem pietiek līdzekļu to ārstēšanai un aprūpei.

Tā kā tas ir stāsts par mīlestību un upurēšanos. Ja vecāki ieliek bērniņu speciālistu aprūpē un turpina par viņu likties zinis un iesaistās viņa dzīvē (proti, profesionālo aprūpi tiešām dazŗeiz ir vieglāk atstāt speciālistu rokās, nevis mocīties mājās), tas ir citādāk, tas vēl ir godīgi, bet pamest pavisam tajos šausmīgajos, šausmīgajos bērnunamos un valsts aprūpes centros?! Tam nav attiasnojuma un tas ir nepiedodami. Es atvainojos, ka tiesāju Tavus vecākus un Tavu privāto dzīvi, bet man pietika ar vienu ierakstu, lai sirds pamirtu, nevaru iedomāties, kas butu, ja tā būtu via dzīve.
Satiec savu brāli, parupējies (pat ne tieši) par viņu, izdari to, ko tavi vecāki nav izdarījuši, lai pati zinātu, ka mīlestība un iejūtība var sākties ar Tevi, ne tikai no citiem!

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]zum
2009-05-04 12:22 (saite)
Ne viss dzīvē ir tik viennozīmīgi. Es zinu ģimeni, kur šāds bērniņš bija paturēts. Tas gan bija sen senos laikos, kad ne tikai tu nebiji dzimusi, bet pat, iespējams, arī es :) Un vecāki pieņēma vēl arī bārenīti no bērnunama.. Veselu cilvēciņu, kuru bija pametusi māte. Visu cieņu, protams, viņiem.
Bet lūk, bārenīte, šo savu dzīves posmu atceras ar šausmām. Kad nekad nevarēja zināt, kad viņas pusbrālim uznāks lēkmes. Kad viņš sāks visu plēst, dauzīt un sist. Pat tagad, kad šai sievietei ir pāri četrdesmit, viņa šo savu dzīves posmu atceras ar asarām acīs, kaur viņu nu nekādi nesauktu par raudulīgu.
Es ļoti cienu tos vecākus, kas ir kopā ar savu bērnu un dara visu, lai viņam ir labi. Bet es pieņemu, ka tas ir bezgala grūti un reizēm robežojas ar izmisumu. Bet es patiesi nenosodu tos vecākus, kas padodas un izvēlas citu ceļu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]snorke
2009-05-04 12:31 (saite)
Principā dauni nav agresīvi, taisni otrādi labsirdīgi un draudzīgi. Agresijas lēkmes ir citām slimībām. Nu gadās, protams, visādi. KA viennozīmīgi nav, tas ar skaidrs :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]snorke
2009-05-04 12:53 (saite)
Paldies. Tas bija tik ļoti ļoti vajdzīgs ieraksts.

Jā, es domāju viņu sameklēt, aizbraukt, aizvest savu meitu ciemos varbūt. Un piedāvāt palīdzību ārstiem. Lai cik tas nebūtu vēlu un varbūt jocīgi, un izskatās kā atpirkšanās no pagātnes. Es nevaru mainīt pagātni, es varu kauko sīku izdarīt tagadnē.
Un vēl - es gribu piedot, saprast vecākus. Netiesāt. Bet man ir svarīgi pateikt, ka tas ir,, man tas bija un ir nepieņemami. Jo es jūtos līdzatbildīga. Jo tas tika prezentēts kā ģimenes lēmums, lai ģimenei labāk. kaut loģiski domājot, 13 gados es īsti nevarēju būt atbildīga par vecāku lēmumu (kaut gan tā jūtos)
No otras psues - es jau 20 gadus esmu rīcībspējīgs pieaugušais, un es neesmu viņu pat redzējusi.
Man tiešām liekas šausmīga šī attieksme: viņš nav īsti normāls, tāpēc nogrūžams un norakstāms, visiem būs labāk! Nav tālu no Hitlera akcijām, tik daudz nepilnvērtīgo apkārt. Lieki teikt, ka man ar visu laiku tekts, ka es neesmu īsti normāla (strap citu, pēc vidējā aritmētiskā vadoties, neesmu arī)
Man šausmīga liekas arī mana attieksme, ka es te tagad runāju, bet neesmu darījusi absolūti neko.
Laikam tam terapeitam beigās būs bijusi taisnība. Visādi traumu slāņi atklājas :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?