Snorke ([info]snorke) rakstīja,
@ 2011-05-04 09:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Apbraucu apkārt Lago di Varese, ar riteni un 2 mazām jaukām meitenītēm, nu ju vairs ne tik mazām
celiņš bija pārplūdis, dabūjām stumties caur dubļiem

satiku vienu vīrieti, viņš fotografēja apslīkušos krūmus un es biju spiesta nolekt no riteņa, lai viņu nenobrauktu un tad mēs papļāpājām
bet es braucu tālāk, jo nu - vispirms man jāizārstējās

tad 2 dienas dziedējām kāju traumas, skatījāmies filmas, es rakstīju PhD prezentāciju

es drusku skumu un daudz daudz domāju

Psihoterapeits uzskata, ka mani iespaidojis brālis, jaunākais, tas, kam dauna sindroms, tas, ka vecāki viņu ievietoja, atdeva, atteicās

man esot sajūta, ka man nav all cards to be loved, ka es esmu citāda, ka es esmu nemīlēta,
un te es tikai varu piekrist
bet vai tas ir no šī? es nekad neesmu šos faktus saistījusi

es par to daudz domāju, es lasīju www par šo slimību, vecāku forumus
es mēģināju atcerēties tos jau 28 gadus vecos notikumus, sarunas

es sapratu, ka es domāju, ka es to saprotu un pieņemu
bet es nekad to neesmu sapratusi
es arī to tagad nekādi nevarus saprast
kā mani vecāki varēja viņu uz mūžu ievietot iestādēs

es nesaprotu un šī nesaprašana mani smacē

es saprotu, ka cilvēks vispār var tā darīt, es saprotu, ka cilvēks var afekta stāvoklī, apjukumā,, bet ka pie skaidra prāta, gribētu bērnu, ,,, tāpēc ka viņš ir citāds

un ja es būtu dakteru atzīta "mentāli nepilnvērtīga", arī es tātad sēdētu baltā palātā un vērtos griestos gadu gadiem

man tagad jāizdomā, ko darīot ar šo nesaprašanu


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]snorke
2009-05-04 12:53 (saite)
Paldies. Tas bija tik ļoti ļoti vajdzīgs ieraksts.

Jā, es domāju viņu sameklēt, aizbraukt, aizvest savu meitu ciemos varbūt. Un piedāvāt palīdzību ārstiem. Lai cik tas nebūtu vēlu un varbūt jocīgi, un izskatās kā atpirkšanās no pagātnes. Es nevaru mainīt pagātni, es varu kauko sīku izdarīt tagadnē.
Un vēl - es gribu piedot, saprast vecākus. Netiesāt. Bet man ir svarīgi pateikt, ka tas ir,, man tas bija un ir nepieņemami. Jo es jūtos līdzatbildīga. Jo tas tika prezentēts kā ģimenes lēmums, lai ģimenei labāk. kaut loģiski domājot, 13 gados es īsti nevarēju būt atbildīga par vecāku lēmumu (kaut gan tā jūtos)
No otras psues - es jau 20 gadus esmu rīcībspējīgs pieaugušais, un es neesmu viņu pat redzējusi.
Man tiešām liekas šausmīga šī attieksme: viņš nav īsti normāls, tāpēc nogrūžams un norakstāms, visiem būs labāk! Nav tālu no Hitlera akcijām, tik daudz nepilnvērtīgo apkārt. Lieki teikt, ka man ar visu laiku tekts, ka es neesmu īsti normāla (strap citu, pēc vidējā aritmētiskā vadoties, neesmu arī)
Man šausmīga liekas arī mana attieksme, ka es te tagad runāju, bet neesmu darījusi absolūti neko.
Laikam tam terapeitam beigās būs bijusi taisnība. Visādi traumu slāņi atklājas :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?