Un fonaa skan dziesma par Sniegu. :)

Paldies, ka Tu arī biji:)

kailām stāvēt pirtspriekšā un elpot līdz sareibst galva :)

culvēki ir labi
cilvēki ir īsti

Sveika,
es jūtos tik šausmīgi neērti, tik šausmīgi neērti, uzzinājusi par Tavām Jāņu un pirms-Jāņu sajūtām un apziņas stāvokļiem (i.e. par baraviku; baravikas atrašana ir apziņas stāvoklis, to pat bez Pjatig. nu būtu sapratuši) it kā ne no Tevis, bet tomēr no Tevis. Kā būtu slepus noklausījusies svešu sarunu pa telefonu paralēlā līnijā. Vienīgais mierinājums - Tu jau pati it kā gribi, lai lasa. Nu jā, gribi gan. Tā nu atgriežamies pie jautājuma par ekshibicionismu, narcismu; un redzam, ka mums visiem tas ir vienlīdz vienalga. Šo vēstuli es Tev sāku rakstīt personīgajā e-meilā.
Un tomēr baigā lieta tas journal bad. Pārdomas tādas pašas, kā Tev bija sākumā - "cik cilvēki tomēr ir līdzīgi". Citu lasīšana gan draud ar lielāku atkarību nekā sevis rakstīšana.
Īsi par šejieni - mani vecāki no Jāņiem pie džoņiem (re, gandrīz atskaņās) atbrauca tikai šorīt pusdesmitos. Mamma pa taisno uz darbu, košļeni esot iesmērējusi biksēs un droši vien siens pie džempera muguras pielipis. Diezgan neticami, ka viņiem labi gājis, jo nav jau džoņi, kā saprotu, karstākie sirdsdraugi. Viens no vecāku parastiem sarunu tematiem ir "kā šī mākslinieku kompānija pagrimusi". Šorīt lasu Dienā, ka Polis jau kuro mēnesi glezno VVF.
Negribēju svinēt, bet mani piespieda; un viss bija pa vecam - ar trīs laimīgiem pārīšiem, no kuriem vieniem nogarlaikojušies, odu sakosti dvīņi (Paulītim ar aci viss o.k.). Migla gan patika; patika, ka Braslu var dzirdēt tikai tad, kad piespiež ausi pie zemes; patika, ka sēžot, atspiežoties pret citu muguru, ir kaut kādas organiskas sajūtas, tipa: siltāk. Vispār patika arī dzirdēt, kā jaunieši pastrīdas par niekiem. Tas rada vēlēšanos pieķerties sīkumiem un šī vēlēšanās savukārt rada vēlēšanos dzīvot. Kāds arī bija Jāņu svinēšanas un nesvinēšanas mērķis.
Lielais Melnais - Es, četros no rīta vadīdama mašīnu, pilnīgi nebūdama dzērusi, steigdamās ātrāk nokļūt savā gultiņā, tāpēc braucot daudz un daudz par ātru, priecīga, ka ar automātisko ātrumkārbu viss tik vienkārši, un ar kusliem dvīņiem maigu ādiņu, protams, mašīnā, nepavisam nedomādama, ka riskēju, uz grants ceļa, gandrīz sausa, "nepaņēmu" vienu pagriezienu. Varējām apmesties uz jumta, iebraukt kokā, nogāzties no kraujas rudzu laukā, bet gadījās tikai jāņuzāļu pļava, pat bez grāvja. Kritiskas, tieši kuņģī nepatīkamas sekundes, kad sapratu, ka atrodamies iekš kaut kā, taisīta no pretīgiem lūžņiem, ko kā vadītāja nevadu, bet kas vada mūs. Vai vispār "nevadās", bet svaidās bez likumiem. Skat. avīzēs un uz stabiem pirms tam - par "asiņainajiem jāņiem", par "izglāb draugu, neļauj braukt dzērumā" (nu ja, G. G. dzērumā nevarēja braukt). Mirt jau nav bail. Bail ir ne(at)vadīties. Un pats smieklīgākais vai skumjākais : tas notika sekundi pēc tam, kad - gluži neticami - filoz. bakal. jaunieši, kas laikam tomēr laulāsies baznīcā, iedomādamies, ka es kaut ko no "ticības lietām" (citēju viņus) saprotu, bija prasījuši, lai nocitēju kādu labu teikumu no Jēzus, un nocitēju, lūk, tādu : Tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es arī esmu. - Tad nu lūk, ar Jēzu mašīnā mēs gandrīz nokļuvām pie tā Kunga. - Neļaušos kārdinājumam un nepieļaušu šīs sakritības interpretēšanu kā "zīmi".
Otrās dienas vakars - jūtu, ka sācies rudens.
Trešās dienas rīts - jūtu, ka viss pa vecam. Pati brīnišķīgākā diena banānzivtiņām.
A.

Tā neērtība pāries:)
Šie ieraksti jau nav nekas vairāk kā vēstules. Vēstules kaut kādiem... visiem. Vēstules uz alas sienas, vēstules smiltīs, vēstules jūrā iemestās pudelēs. Un ir tur sava maza daļa gan ekshibicionisma, gan narcisisma. Bet tie tik pat lielā mērā piemīt vēstulei, kuru es (tu) rakstu tikai vienam vienīgam.
Un es ticu, ka katrs cilvēks vairāk par visu vēlas sevi izstāstīt un tikt saprasts. Tā ir nepiepildāma vēlēšanās, bet visi uz to tiecas. Un stāsta kā māk. Ar vārdiem, ar darbiem, ar mūziku. Visādi.
Kā Tu rakstīji – bailes nav mirt, bailes ir neatvadīties. Nomirt sevi neizstāstījušam savā ziņā ir kā nomirt neatvadījušamies. Jāizstāsta kaut vienam. Un, ja tu stāsti daudziem, ir lielāka cerība, ka izlasīs (sadzirdēs) kaut viens.
Intimitātes robežu šais vēstulēs jau katrs novelk pats.
Un vēl tā domubiedru sajūta. Es tur kādā komentā rakstīju par “virtuālajiem” cilvēkiem, ar kuriem nav jāiepazīstas, viņus satiekot pirmo reizi. Tu vari neticēt, bet tuvības sajūta ir lielāka, kā ar dažiem (arī Tavu vecāku pieminētiem), ar kuriem kopā notusēts viss mūžs:)
Nu jā, ir daži izņēmumi – protams. Visam ir izņēmumi.

Ar grants ceļiem uzmanies:) Es redzu, ka Tu neko nezini par viņiem. Tāds grants ceļš ir jo sausāks, jo bīstamāks. Mazie akmentiņi mazina saskari starp riepu un ceļu, un mašīnu sāk nēsāt dažkārt jau pie 80. Man te katru gadu grāvī kāds desmits saguļ.

Jā, un pavilcinies vien vēl drusku – bet ne pārāk ilgi:) Izdomā niku un raksti – gribas Tevi lasīt.

Banānzivtiņām laba ir katra diena. Un tieši tāpēc nekur nav jāsteidzas. Neko nevar nokavēt.

Un vēl – vai Jēzu vienatnē nevar satikt?

Ai, bet varbūt nieki tas:) Nevis izstāstīt sevi, bet paslēpties. Aiz vārdiem:)
Viss tas ir spēle. Piedalies Tu arī:)

nekas nav nieki. ne slēpšanaš ne ne - slēpšanās. tie esam mēs. tādi kādi esam. tas viss ir mūsos. viss. ja jau par paslēpēm runājam, tad žurnāls ir dārzs, kur zem katra krūma, kur katrā dobumā, aiz mazmājiņas, zem ķerras, kurmja rakumos paslēpies sēdi tu pats. tas ir kā "adaptācijas" otrā brāļa scenārijā - visi ir viens. un aizvienbiežāk es noticu tam, ka vienīgais, ko var atklāt esi tu pats. arī citos. arī šeit. bet to, kas ir atklājams, nav jēgas izgudrot.
bet vārdi ir kā kurpes. sāc iet, uzvelc tās, ej, nomin papēžus, izmin kapes, dabū cauras zoles un tad sajūti ceļu. aiziets jau tik tālu, ka atgriezties vairs nevar, kurpes novelc un ej tālāk basām. saki, ka var uzreiz ar basām? varbūt, ka kāds arī var, bet man jau liekas, ka tomēr nē. kurpes ir spieķi un spieķi ir kurpes. :)) vo kā skalamburila. :))
:)

Iespējams. Bet ir arī cits skaidrojums, no pašatklāsmes veidokļa (tiem, kuri savu sūtību saskata pašatklāsmē) - pesimistiskāks. Nevienā pašā nekā atklājama nav. Varētu pat teikt, ka tur nav nekā. Tukšums. Rakstīšana kā radoša izpausme atspoguļo izmisīgus centienus sevi radīt. Vai sevī radīt kaut ko. Izveidot tēlu, ietēloties zināmos tēlos. Man, teiksim, dzīve līdz šim (pirms 6 mēnešiem to atklāju) tīri eksistenciāli ir bijusi iespējama tikai tāpēc, ka man ir bijis dzīvošanai nepieciešamais - nu, kā lai pasaka - naivums, vai. Kāre uz spēlēšanos. Spēja piemērot sev lomu personīgā izrādē, iejusties tēlā un tam noticēt. Izdomāt intrigu, vairākas peripetijas, katarktiskus pārdzīvojumus, krīzes. Īsi, sakot, izdomāt par sevi stāstus un sev tos stāstīt.
Stāsti - tas ir kolosāli. Par ceļojumiem, par savu pagātni, par to, ko redz sapņos, par to, ko grib, ko jūt, kā trūkst. Īstenībā tīrā mitomānija. Bet kad šī noticēšanas spēja pazūd un tukšums sāk līst uz āru, uznāk - ārprāts - kādas Bēdas. Stāvokļi no augstāk Skukas kociņa sakarā minētā "viss (tas) ir beidzies". Ir gan apgaismotie, kas saka, ka tukšuma apzināšanās ir pareizais ceļš, un tā tik turpināt. Bet tik bailīgi, šausmīgi bailīgi-- nē, es nevaru uz to paskatīties-- pieķeros fiksi pie vārdiem un saceru kādu stāstiņu. Lūk, piemērs.
Vai pie kāda priekšmeta. Matu sprādze noder, vai akmentiņi.

A.

Vai tik nav tā, ka tajā Tukšumā (par kuru Tu runā) ir viss? Un vienīgais, patiešām vienīgais, ko cilvēks var atklāt ir šis sasodītais Tukšums tik pilns, ka bail. Pilns ar visām iespējām, ar to, kas tu vairs nevari būt, ar to, kas nekad tu nebūsi, jo viss jau gandrīz ir beidzies? Un tajā pašā laikā - pilns ar visu, kas iespējams - ar brīvību optimistisku un pesimistisku, ar prieku - par piesaistīšanos un atbrīvošanos, ar prātu un ar jūtām, ar pašatklāsmi un sevis aizmiršanu, ar matusprādzi un matiem pašiem par sevi, ar spēju mīlēt, ar mīlestību.
Un tas par ko runā apskaidroti, arī ir tikai vārdi, viņu stāsti par sevi, par saviem ziedošajiem kokiem, par saviem indes kausiem, par savām brūcēm, par savu atbrīvošanos. Tavi vārdi pret viņējiem. Velc kuras firmas kurpes gribi, ceļa beigās vienalga būsi ar basām pēdām. Savējām. Tavs tukšums pret viņu Tukšumu. Vai pareizāk sakot - Viens tukšums tev un man! :)) Ēnains un silts kā murmuļa, kas mīlēja klusumu, dārzs pilns prieka un apslāpētu čukstu. :)

Jauku Tev dienu A. un Tev Skuka arī!

Lasu jūs abas ar mayu un piekrītu visam - tā tas ir vienmēr: ja kāds uzraksta kaut ko labi, tad tam var piekrist:) Tevī ir viss un tevī nav nekā, tevī ir prieks un iespējas, un ir izmisums, tukšums un šausmas. Un ir tas, kas tu nekad vairs nevarēsi būt, tā pat kā tas, kas tu nekad negribētu būt.
Viena no manām "dzīves vētrās" (hihi) gūtajām atziņām: nekad ne par ko nesaki: es to nekad nedarītu. Jo prncipā laikam jebkurš var izdarīt pilnīgi visu - pat nogalināt savu bērnu - ja dzīvotu pietiekami ilgi. Miljons gadus. Tu esi neizsmeļams, un tas, ko tu dabū no sevis ārā, ir atkarīgs tikai no laika un dzīvošanas intensitātes.
Vakar es arī gribēju pieminēt, ka stāsti ir sevis veidošana. Lomu spēlēšana.
Bet tas nav ne labi, ne slikti,un A., - es mācos no mayas saskatīt visā gaišāko pusi, mācos priecāties. Grūti man iet, bet ir vērts pamēģināt.

es atkal nevienam nepiekriitu, tikai skukai, kad vinja teica: "Kaa Tu rakstiiji – bailes nav mirt, bailes ir neatvadiities. Nomirt sevi neizstaastiijusham savaa zinjaa ir kaa nomirt neatvadiijushamies. Jaaizstaasta kaut vienam. Un, ja tu staasti daudziem, ir lielaaka ceriiba, ka izlasiis (sadzirdïs) kaut viens." to visu paareejo es laikam nesapratu, bet sho te sapratu, taapeec piekriitu. man jau liekas, ka cilveeki vispaar iemaaciijushies rakstiit tikai aiz baileem no naves, tas ir, nu juus jau saprataat, aiz baileem, ka neviens nebuus sadzirdeejis...

Dzirdi, dzirdi, - sanāk, ka cilvēks it visu dara aiz bailēm no nāves. Gan fizioloģiski (ēd, dzer, vairojas), gan apzināti - mēģinot radīt kaut ko paliekošu un sevi apliecinošu. Tā ka visa mūsu dzīve ir upuris nāvei.
Bet tas nemaz nav tik bēdīgi:)

Iejaucos, jo mani pārprata! Es rakstīju, ka bail ir "nevadīties". "at" bija iespraudums iekavās (lūgtum, ja citēt, tad citēt precīzi).
Man NAV BAIL no nāves kā tādas, ja tā ir vadīšanās rezultāts. Budisti saka, ka nāve vienkārši ir cits apziņas stāvoklis. Bet nevadīšanās ar savu neļaušanu sagatavoties izjauc dienas līdzsvaru. Nāve kļūst par bubuli, ja to iedomājas kā nevadāmu.
Vēlreiz, lūdzu, (es nesapratu)- kāpēc jūs domājat, ka raksta 1) lai sevi izstāstītu 2) lai kāds sadzirdētu 3) lai atbaidītu nāvi?
Man šķiet, uz sevi es šobrīd nevaru attiecināt nevienu no trim. Edz, kā - cilvēku motivācijas ir dažādas (un viņu motivācijas mainās).

A.

Iespraudumu (at) taču lietoji ar kādu nozīmi:) Un es interpretēju tā, kā man patīk:). Šis jau nav zinātnisks darbs, vai ne?:)
Bet uz jautājumu neatbildēšu, jo man sāk likties, ka jāslēdz ārā tā kaste un jāmēģina radīt kas nemirstīgs. Ak jā, un trīs puķu stādi jāiestāda, ko vakar nopirku Ventspils tirgū.
Un kāpēc Tu raksti?:)

Labvēlība ir atbruņojoša. Laikam tāpēc.
A.

1. Pieķēros pie piezīmes par varēšanu "nogalināt savu bērnu" un par katra paša neapzinātajām, neizsmeļamajām iespējām - nu, protams.
Ja „varēšana” kaut ko izdarīt - tas, ka galu galā jau kuro reizi pārmiesojamies un švaki atceramies iepriekšējās dzīves - tas, ka, piemēram, mahajanas budismā kaut ko „nodomāt” izdarīt, piemēram, noslepkavot savu bērnu, no sliktās karmas viedokļa nozīmē tieši to pašu un sver tieši tikpat daudz kā sver tā „nodarīšana” - tas, ka cilvēki ir tik līdzīgi, par ko jau vienojāmies, palasos Vēstures Stāstus Pieaugušajiem: visos iekšā lopi un zvēri, nokasiet tik superego kārtiņu - un ir visādas apstākļu sakritības un dzīvošanas intensitātes - un ļoti bieži praksē nav nekādas brīvās izvēles, lai kā to neapcerētu svētie augustīni - un kristieši saka, ka viņi paši personīgi ir atbildīgi par visiem pasaules grēkiem -- īsi sakot, baidos, ka varēšana jau ir rēšana un tas jau viss ir izdarīts. Ne tikai pārliecināta, ka varētu, bet esmu nogalinājusi savu bērnu. Plus Dieva Dēlu esmu nogalinājusi kopā ar pārējiem. Ar to arī jādzīvo līdz pestīšanai vai pilnīgai Tukšuma apzināšanai, ko sauc par Nirvanu.

2. Bet tagad manī pieceļas kājās viens cits cilvēks un dauza ar dūri, kliegdams „nē, nemūžam, nepieskaitiet mani!”, jo es vakarnakt saņēmos un noskatījos Gaspara Noé šausmīgo filmu „Irreversible” (2002), kur 15 minūtes nemontējot, bezkaislīgi rāda, kā anāli tiek izvarota Monika Beluči, pēc tam piekauta un komā pamesta tunelī. Un nekādā ziņā ne tāpēc, ka mani kā sievieti tas šokētu, radītu fizioloģisku nelabumu (kaut gan arī tas), vai tāpēc, ka man pēc Ozona filmām vai pēc Ipēras izdarīšanās „Klavierskolotājā” būtu kādi iesīkstējuši aizspriedumi par to, ko var un ko nevar atļauties rādīt uz ekrāna, bet tāpēc, ka, vot, nepieskaitiet mani, zvēru: „es to nekad nedarītu”.

2a. Vispār sāc ar to, ka nodzēs, baby, iepriekšējo komentāru par savām „Lielajām Bēdam”, tu tak nezini, zaķīt, kas ir bēdas, laimīgā, tāpēc nezaimojies te pa svešiem džornaliem, būtu labāk Ījaba grāmatu palasījusi.

3. Nav uzrakstīts.

p.s. Dīvainā kārtā nosauktās filmas stāsta vadmotīvs – pirmais un pēdējais pateiktais teikums – pretstatā Tevis, mīļā Skuka, pieminētajiem miljons nepieciešamajiem gadiem, lai paspētu, - ir „Le temps détruit tout” („Laiks nogalina visu”). Ar domu – nogalina atmiņu par padarīto (līdzīgi kā saka „dziedē”), neatgriezeniski („irreversible”) nogalina dažiem cilvēkiem sapņus, nākotni, ko viņi sev savērpj un tad cenšas nodzīvot pakaļ, un arī jūtas, protams. Bieži sāk ar tām. Atvaino, ja bojāju Tev priecāšanos par ķirsīti_ _ nevaj’dzētu tā būt. Nebija domāts indīgi. Un Maya’i vispār sorry. Turpmāk naktīs gulēšu.

p.p.s. Filmu visiem rekomendēju. Izcils operatora darbs.

A.

Sākšu no beigām: nesajutu indi nevienā vārdā. Varbūt tomēr neesmu vēl tik samaitāta, kā pašai liekas. Vai arī kaut ko nesaprotu.

Un pavisam īsi no sākuma:

1. Nepiekrītu, nevaru piekrist tādām teorijām, ka nodoms (vēl jo vairāk - iedoma) ir tik pat samgi kā nodarījums. Izklausās labi, bet varbūt tā ir viena no galvenajām cilvēka un dzīvnieka atšķirībām: cilvēks cīnās ar sliktiem (pieņemsim, ka zinām, kas ir slikts) nodomiem, iedomām. Dzīvnieks nevilcinoties izdara to, ko iedomājis.

2. Tas pats.

2.a Bēdas nav salīdzināmas.

3.Kur var dabūt to filmu?

p.s.Laiks nogalina un dzemdē:)

un tā arvien

Galīgi neesi samaitāta.

Nodoms ir pielīdzināms nodarījumam tādā ziņā, ka gan nodoms, gan nodarījums Materiālā atstāj pēdas (ķekšus, plankumus). Man šķiet, ka tad, kad tas (viss) būs beidzies - pēc miljons gadiem vai tūlīt uz karstām pēdām, notikumiem nebūs nozīmes, jo tie ir pārāk biezi un blīvi. Bet Materiālu pacels pret gaismu un skatīsies, kāda ir krāsa.

Ne visi cilvēki cīnās ar sliktiem nodomiem/iedomām.

Bēdas kļūst salīdzināmas, kad Citus pielaiž tuvāk.
[No malas izskatās, ka salīdzināšanās ir viena no tām lietām, kas liek apdeitot dienasgrāmatu.]

Ja Tev ir nepieciešamais materiāls uz datora, tad G.G. varētu uztaisīt CD un iedot (viņš to ir nozadzis kaut kur tīklā). Saka, ka vajgot papriekš zināt, kāds Tev ir Windows (vislabāk XP vai 2000) un vai esot Media player. Sazināmies privāti. Citādāk – drīz jau parādīsies, ja nav vēl parādījusies, nomās vai kinoteātros.

Ir divi laiki - A laiks un B laiks. A laiks ir pagātne, tagadne un nākotne. B laiks ir attiecības starp notikumiem agrāk-vēlāk. A laiks neeksistē. Mēs dzīvojam tikai B laikā.

A.

Kā zināms, nodoms (iedoma, kā varētu...) rodas nevilšus.
Ja ir tā, kā tu saki, zūd jēga cīnīties ar sliktiem nodomiem. Ja traipi Materiālā paliek tādi paši.
(Varbūt, cīnoties ar nodomu, dažs materiālā izberž caurumu?)))) Vai tas nav vēl trakāk?:)

Filmu labāk pagaidīšu, jo man nav DVD pleijera, ko pielikt pie TV, bet skatīties uz datora ekrāna man netīk.

Par cilvēkiem, kuri necīnās, mēs nerunāsim - vai ne? Man liekas, ir kāda cita cilvēku suga, par kuru es vēl arvien ļoti maz zinu.

Jā, izvēles situācijas, protams, ir visauglīgākās radīšanai. Jā, un šaubas ir laba metode - intelektuālām rotaļām. Tikai man liekas, ka ar daudzzināšanu nepietiek, ka būtu labi zināt kaut ko vienu. Un, kas attiecas uz brīvo gribu, tad tieši šī viena zināšana, droši vien, ka ir tās pierādījums. Un nav tam nekāda sakara ar reliģiju.

Drīkst A,. tev pajautāt?

Par ko Tu šaubies?
Un kas ir tas viens, ko Tu nešaubīgi zini?

P.S. Starp citu, par ko konkrēti tas sorry (tipa, kas kritiku neiztur?) :)

Plīz, plīz, lai gan man nejautāja, es arī atbildēšu:)
Par šaubām ne, jo šaubos gandrīz par visu.
Bet nešaubīgi zinu to, ka jācenšas mīlēt.
(Te arī piebilde A. par pleķiem uz Materiāla. Man liekas, nevis nodomi tos atstāj...Hā! Neizpildīti sliktie nodomi varbūt atstāj Materiālā tādus gaišus, izbalinātus laukumiņus, kā pēc briesmīgas tīrīšanas, kur kopā ar sliktā nodoma traipu ir nogājusi pat materiāla krāsa!!!!:)
Sliktie darbi - tie ir tie pleķi.
Bet nīgrums,slikta oma, neiecietīga attieksme pert cilvēkiem - tie Materiālu vienkārši savazā pelēku kā grīdas lupatu))))

Vai @ saņēmi?