* * *

Venēcija
28.6.03 02:47
Ai, samulsu... Tomēr visi ceļi ved uz Romu. Reālo/ virtuālo cilvēku šoks.

Jūtos paaudzi, divas trīs no Tevis un Co., tāpat kā no Skukas, atpakaļ vai sānis (un, kā reizi, rīt dz. d., nolādēts). Cilvēki, kuriem ir ievilktas robežas (vai varbūt vienkārši bērni...?) disciplinē savu personību (“cilvēcisko vienību”) un attiecīgi arī to, ko un kā viņi runā. Kaut gan nav īsti zināms, kas seko kam.
Bet vispār - nav tā nekāda izvēle, kārdinājums, bauda – paskatīties uz to aizmuguri. Tā izskatās pēc izvēles vēlāk, kad tas kaut kā tikpat nesaprotami pāriet. Un atgriežas. Divreiz vienā upē (vai pļavā) iekāpt var mierīgi. Man tas gadās visu laiku.
Un kaut kā ir sanācis, ka domāt, meklēt viedokļus “no visām malām un pusēm” drīzāk ir sekas tam, ka tu esi “lietā” iekšā, nevis stāvi un skaties. Lai to kaut kā mīkstinātu ar pierastu vārdu palīdzību. Padarītu mazāk reālu un griezīgu ar stāstu vai mītu palīdzību. Ja varētu tā sadalīt - no desmit visbiežāk filozofijā izvirzītajām problēmām deviņas mani absolūti neinteresē, jo es nevaru viņās iekļūt.
Viss.

Hočetsja čto to takovo boļšovo, boļšovo...
UZDĀVINI MAN TĪRU SNIEGU

A.