Vilciens, rindu priekšā sēdošā kundze lasa grāmatu, o! Uzmetu aci - vļeh, Bībļa.
Kundze izvelk lapiņu, pildspalvu un sāk rakstīt: "Grūti ir būt paklausīgai vīram..."

Rēcu pie sevis: jā, attīstība nav notikusi, ja kundzei gados ir jākonspektē 2k gadu vecs dzīves manuālis, kas bāzēts uz 3,5k gadu veca vēstuļu savārstījuma no dvieļgavu reģiona (tuksnesis, kuram ar LV reģionu un kultūru absolūti nekā kopīga), abi kopā māca striktu patriarhātu un apropri pakļaušanos varai, nevis laulības kā abpusēji izdevīgu sadarbību, kas balstīta uz mīlestības un cieņas. Nevis sekmē neatkarīgu domāšanu izaugsmei un staltai stājai - stalts, neatkarīgs pilsonis varai ir kaitīgs, jo redz cauri meliem un priekškariem.

Jāsecina, ka strādā - paskat, kā no ebreju dieva visa civilizētā pasaule mīž - cirks!

Hehe. Pamanīju, ka platenieks sācis dot šķidrāku basu. Domāju - kas diez mainīts? Gan jau tīrīšanas procesā aizķerts tonarma atsvars un Tracking Force jeb svars, ar kādu stylus iegulst celiņā, ir nobīdīts?
Paņemu svariņus, nosveru - kā tad, bļa! Ir 1.74g, bet jābūt 2!
Un vispār - paeksperimentēšu ar augšējo robežu šajai galviņai: 2.2g... Uzlieku 2.15g un Fear Factory - Obsolete sāk tūdaļ spārdīt - smaids uzreiz seju rotā! Smaids par analogās pasaules lietiņām: tvirtāks un daudz dziļāks bass, plašāka skatuve, tīrākas augšas bik un veikla diagnostika / fix :)

Kaimiņam par prieku jāuzliek tagad Igorrr - Amen plate!

Vecie albumi (pirms DAW) skan labāk ne jau tāpēc, ka tie tika rakstīti lentās.
Tās tehniski sniedzot to silto skaņas burvību... Jā, bet nē - tehniskais tverošā medija askpekts te mazāku lomu spēlē. Skan labāk pavisam citu, cilvēcisku iemeslu dēļ. Darba pieejas dēļ. Profesionalitātes dēļ. Šoreiz noreducēties uz pliku tehnoloģiju nesanāks, nāksies rakties dziļāk - vērtību skalās, psiholoģijā un biznesa modelī.

Analogais darba process: te, uz vietas, tūdaļ un profesionāli muzicēt, notvert mūziķu dzīvā izpildījuma enerģiju uz vietas. Digitālais darba process: Gunār - spēlē giču atsevišķi, Jāni - pis pa basa stīgām tur atsevišķi un sakruķīsim postā, bet bundzinieku Žani salāpīsim ar sempļiem būs būs čikiniekā, done.
Analogais tvirtums Vs digitālā pasaule, kas pieļauj un/vai pat sagaida brāķi, ar kuru strādāt pēc tam. Tas pats precīzi notiek fotogrāfijā - uz vietas notiekošais nav svarīgi, visu sadzejos ar vieniniekiem un nullītēm, samelos un gānīs, kamēr pēc kaut kā sāks izskatīties v666. iterācijā! Lai gan fotogrāfija ir gaismas pieraksts un labs fotogrāfs redz labu gaismu, nevis feiko orgasmu datorā. Cita pieeja, cita garša.
Vairs neeksistē brāķa filtrs, jebkurš lohs loho vienādi citu lohu un tas griež ausīs, pienes nulli vērtību kultūrai. Soctīkli - netīrās veļas poligoni. MI ir tikai kārtējais solis šajā virzienā - more slop, more faking - less talent, less discipline.

Vecie albumi skan labāk tāpēc, ka tos ierakstīja lentās. ( ... tālāk ... )

Skatos 16. aprīļa ES parlamenta sēdi. Tur beidzot pacelts jautājums par to, ka pirktai lietiņai nedrīkst kādā jaukā dienā iemeslu dēļ tikt centralizēti iznīcinātai. Sevišķi tad, kad naudu par transakciju lietiņas taisītājs patur, bet savu klientu atstāj ar nolaistām biksēm pie ne tikai tukšas, bet absolūti izārdītas siles: https://www.youtube.com/watch?v=QXdmoeaYZ9Y
Ušakovs tur beigās kā AI bots ar krievu akcentu uzmeta kopsavilkumu :D

Un jā, atskatoties, ir skaidri redzams, ka ap divtūkstošpadsmitajiem gadiem apreibinošās digitālās distribūcijas priekšā mainījās visa vērtību skala. To redzēju notiekam tad, to redzu izteikti asās līnijās tagad.
No pabeigta, noslīpēta produkta fiziskā iepakojumā līdz pusfabrikātiem digitālajā vidē, kurus uzdod par pabeigtiem un prasa pilnu cenu... Day 1 patches, mikrotranīši, viss pārējais mēris. Un tad šie pusfabrikāti atrod vietu fiziskā produktā, kas imitē ko jau aizmirstu. Imitē, jo fiziskajā lietiņā arī pilna, noslīpēta produkta šodien vairs īsti nav, bet prasa - jā, pilnu cenu, kas turpina augt. Šodien diskā nereti atrodama tikai atslēga uz dauņlādi no serveriem, nevis neatkarīgs un pabeigts, noslīpēts produkts, interaktīvs mākslas darbs. Vērtību skalas maiņai ir smagas sekas, lai gan tāda huiņa vien šķiet.

Ja veca spēle (racionāla, ilgtspējīga, cienoša saimniekošana) bija par lielu vienam diskam, to rakstīja divos. Vai trijos. Vai četros.
Nesen izgāju PS1 spēles Fear Effect 2 un Fear Effect - abas četros diskso, astoņi pa abām kopā. Un? To visnesenāk darīja pat Xbox ar saviem DVD. Tāpēc nav valīds arguments, ka milzīgas spēles un tāpēc jākačā setupi, kas neder diskos. Nevis neder diskos, bet neder ekspluatējoša kapitālisma modelī, ar kuru industrija šobrīd aizrāvusies. ( ... tālāk ... )