- Lielais veselums
- 13.3.25 07:46
"Pasaule nav dota tikai man, maniem draugiem, bet to rada un uztur daudz cilvēku, kuri ar savu viedokļu daudzveidību veido pasauli kā kopīgu telpu."
Sims Čelutka- 4 rakstair doma
- 12.3.25 21:38
Nesaistīti - šodien pirmo reizi izmazgāju suni. Drīz būs trīs gadi pagājuši, bet es nekad to nebiju darījis, jo kad pienāk tas brīdis, kad tas suns obligāti ir jāmazgā, es neesmu tajā emocionālajā stāvoklī, lai darītu to pirmo reizi. Un tas neskatoties, ka mēs kopā esam darījuši visādu sūdu.
- 0 rakstair doma
- 12.3.25 20:57
- 0 rakstair doma
- 12.3.25 15:02
turpinu savu šīsziemas galopu pa eiropu un varbūt jums azotē ir kāds zelta padomiņš Malagai?
(tajā trakajā haikā neiešu, man bail no augstuma, citi haiki gan ļoti vēlami!)- 11 rakstair doma
- 12.3.25 12:07
niez joprojām
vēl es redzēju taureņus un kāšus, bet to vajadzēja ierakstīt cibā uzreiz, nu jau tas pavisam nav aktuāli.- 3 rakstair doma
- 12.3.25 10:24
Doechii "Anxiety" nav īsti Gotye kaverversija, bet pēc manas saprašanas, tas nav arī gadījums, kad tiek izmantots kādas dziesmas sampls. Un nav jau tā, ka paša Gotye dziesmas pamatā nebūtu vēl citas melodijas. Piemēram, šīs.
https://www.youtube.com/watch?v=MSDl8w3wR2E
https://www.youtube.com/watch?v=MR5XSOdjKMA - 0 rakstair doma
- 12.3.25 08:07
Skatos, cik ļoti tās Trampa runas par Kanādu atgādina Putina runas par Ukrainu. Un domāju par to, cik ļoti viegli cilvēki pārvēršas par lopiem, par nezvēriem, bet pretējais process ir ļoti lēns un bieži vien - neiespējams. Cik ilgs laiks paiet, lai savstarpēji naidīgas valstis iemācītos mierīgu līdzāspastāvēšanu un cik viegli ir tautas sarīdīt savā starpā.
Domāju par to, cik ļoti man patīk Eirovīzija - parasti tur gadās pa kādai labai dziesmai, bet tas nav tas galvenais. Galvenais ir tas, ka tā ir viena no nedaudzajām iespējām tautām savstarpēji apmainīties ar laipnībām. O, mums Igaunija iedeva tik un tik punktus, paldies, malacīši.
Un vēl es domāju par to, cik svarīgi būtu, lai dārziņos un skolās strādātu paši labākie un ētiskākie cilvēki. Jo - ja bērnam nav paveicies ar vecākiem - lai viņam būtu kāds alternatīvais piemērs, no kura pasmelties iedvesmu, kādam cilvēkam būtu jābūt. Ikviens no mums un mūsu mīļajiem var nonākt situācija, kad viņš var būt pilnībā atkarīgs no svešu cilvēku žēlsirdības. Ja cilvēki vairs neizturas cilvēcīgi, viņi kļūst līdzīgi plēsējiem. Bet arī stiprākais plēsējs kādu dienu kļūst vārgs un tad viņu saplosa un apēd kāds cits plēsējs.- 2 rakstair doma
- 12.3.25 08:52
Ir Moby kāds publiski pieejams epasts? Es esmu mad no viņa, un to nerakstītu. Vemt uz zemes es labprātāk. Man tā patika no rīta, kad iedzēris strong kokteili, uzreiz izvēmu, tieši blakus gultai.
Moby ir pārvarējis atkarības. Caur lielām sāpēm. Viņam ir liela nauda, un viss darbs, ko viņš ir darījis. Es esmu Latvijā, sīks sūds. Chatgpt teica daudz, bet viņš vienmēr paceļ tevi, kaut maz ar to tu vari darīt.- 0 rakstair doma
- 12.3.25 07:33
- 0 rakstair doma
- 12.3.25 07:28
- 0 rakstair doma
- 12.3.25 06:58
- 0 rakstair doma
- 11.3.25 20:47
Un jūs taču zināt, ka es vilku uz mutes ne tikai 2x. Man nav smadzeņu, ļoti bieži ņēmu uz acīm. bet nu, ka pazaudēt zobus, tikai 2x.
Un esot tik wild, es pat invalīds tā vairs neņemu uz acīm. Pilnīgi neiedomājama dzīve. Viens no stāstiem UK, kad ļoti steidzos nodot filmiņu, attīstīt bildes. Kaut ko sajaucu, un ar šosejas velosipēdu līkumā, ātrumā kā lēnākās mašīnas brauc, nospiedu priekšas bremzes. Fāāk, kā es lidoju! Plaukstas bija vnk gaļa. Rādīju angļiem, kautrīgs, kas tikko ar mani notika. Es redzēju, jebkurš gribēja iet mājās, noslēpties no tā pārpratuma.- 0 rakstair doma
- 11.3.25 20:30
Es pālī nelasu ziņas, bet dzirdēju mammas istabā. Akcijas biržās krīt katastrofiskā ātrumā. MAGA, bļag- 0 rakstair doma
- 11.3.25 19:55
skatos līnenas skaistumkaralieni, liepājas viesizrāde, droši vien neziniet, tur kaut kādi īrijas lauki, drausmīgi nolaista māja, traka māte pretīgā naktskreklā, pusizkritušiem matiem, applaucētu roku, lej čuras izlietnē, meita gudra, kustību traucējumi, no visas sirds nīst māti, kas piesējusi viņu nolemtajai vientulībai.
ik pa laikam zālē uzvirmo sastāvējusi, vecu, ne pārāk koptu māju vai cilvēku smaka. un tad man blakus sēdētāja cēliena vidū atver rokas somiņu, izņem blašķīti un trīs reizes iedzer
lustra, priekškars un
——-
grūti skatāma, bet spēcīga izrāde.
kas tā pēdējā dziesma? šausmīgi dzirdēta, īriete (imo)- 2 rakstair doma
- Doechii - Anxiety
- 11.3.25 18:30
https://www.youtube.com/watch?v=egemoVK0IKY - 0 rakstair doma
- 11.3.25 17:19
- 0 rakstair doma
- 11.3.25 17:03
- 0 rakstair doma
- 11.3.25 11:50
- 0 rakstair doma
- 11.3.25 07:18
Tajā tornī pilnīgi pārlietojušies citā, naktī uzrāpāmies kailām rokām. Fuck, tas bija like living on the moon. Pilnīgi līdz augšai. Tālāk nav kur. Kliedz no augšas draugiem, vispār nedzird, visa Sarkandaugava redzama. So high- 0 rakstair doma
- 11.3.25 06:45
/NIN - Hurt/ vai drīzāk
/Okay Kaya - "Do you belive in life after love"/- 0 rakstair doma
- 11.3.25 06:36
Būvēt tempļus ir kruta, bet man šķiet, ka es izdomāju workšopu Burnam, ko es varētu novadīt.
- 0 rakstair doma
- 11.3.25 02:37
- 0 rakstair doma
- Šausmas izliekas, ka viņu nav
- 11.3.25 00:56
Tā kā atmiņa ir nedaudz pasliktinājusies, mēģināšu šeit sev piefiksēt, kā izvērtās projekts wannabe lasīšanas vēstnese (tāda loma man iedalīta, jo ik pa laikam lasu bērnu grāmatas). Nebiju sajūsmā, bet nu saņēmos un darīju to mazumiņu, kas manos spēkos, jo mīlu grāmatas. Kā cerībai ceļavārdi tika iedota frāze, ka pat no cirvja kārta varot izvārīt zupu. Nujā, protams. No uztraukuma aizmirsu ne tikai visu izdomāto scenāriju un sakāmo, bet arī stādīties priekšā, taču ar brīvu improvizāciju tiku kaut kā cauri. Novērtēju to kā izgāšanos, lai gan vienmēr prieks, ka tajā vecumā bērniem ir dabiska interese par grāmatām, līdz ar to nav nemaz tik daudz jārunā. Nospriedu, ka vairāk jārunā ar vecākiem, jo galu galā viņi ir tie, kas bērnus te vedīs. Tā kā biju diezgan skarbi novērtējusi savu sniegumu, nodomāju, ka pēc šāda neprofesionāla haosa otra grupiņa nākamajā dienā visticamāk nenāks, jo audzinātājām esmu radījusi drausmīgu priekšstatu. Tomēr, man par pārsteigumu, atnāca (droši vien no malas neviens neredz, cik ideāli viss ir izdomāts, bet kāds ramtairīdi beigās sanāk). Tā nu nepaspēju nobīties. Vismaz bija kaut kāda struktūra un vēstījums, taču varbūt bērniem bija daudz garlaicīgāk. Savā pesimismā pat nebiju sagatavojusi sīkas dāvaniņas, kā iepriekšējai grupiņai. Vēl pabiju lasīšanas pasākumā, kur uzzināju, ka jauniešiem un bērniem ļoti patīk Luīzes Pastores grāmatas. Pēc tam izskraidījos gandrīz pa visiem Rīgas Narveseniem līdz atradu bērnu lasītveicināšanas žurnālu "Lasis". Bērnībā man noteikti tāds patiktu. Tur ir jauks Luīzes Pastores stāsts par kādu klasi. Pēc tā izlasīšanas guvu apstiprinājumu savām šaubām: vai tiešām kalpoju bezjēdzīgām lietām? Un cilvēki parasti izkāpj uzreiz nākamajā pieturā, līdz ko sapratuši, ka ir iekāpuši nepareizā vilcienā, nevis vāc tam pierādījumus.
"Uz mūsu klasi nereti tiek aicināti viesi, kas stāsta par savām profesijām: policisti, ugunsdzēsēji, mediķi, bet visbiežāk nāk skolas bibliotekārīte un rāda mums dažādas grāmatas, kuras mēs nekad nelasīsim."- Mūzika: My little airport - Josephine's shop
- 4 rakstair doma
- 11.3.25 00:51
/Moby/
Ne jau nolekt no Cēsu pils torņa. Man bija pilnīgi crazy draugs "davai nostājamies uz Cēsu torņa pašas malas" Manas olas tā trīcēja, vairāk kā uz 160 km/h pa kailu ledu. Bet es nekad neesmu mazāks džeks. You live or die- 0 rakstair doma