* * *

Stāsti III
27.6.03 12:06
Būtu labi zināt kaut ko vienu.
Vispār būtu labi, ja būtu kaut kas Viens. Ir tāda ērti lietojama, ļoti plaši izplatīta, bet apšaubāma teorija, kas Viss ir Viens („Visas reliģijas jau ir par vienu un to pašu.” „Pasaule ir viens.” „Apziņa ir viens.”) Un ka cilvēks ir kaut kas viengabalains, nobeigts un vienots, ar vienu galvu. Viena Maya, viena Skuka, viena A. Un, jo ilgāk dzīvo, jo vienāks paliek, kamēr beigās saplūst ar Vienu.
Tikai manā istabā, ko es jau gadiem cenšos iekārtot kā piemīlīgi tapsētu dzīves vietu vienai A., ir vairākas A. Kad paliek par biezu, dažas izdodas pierunāt iziet uz balkona vai dārzā, bet viņas drīz ir atpakaļ, klauvējas, drūzmējas, sakliedzas.
Skuka tagad pievienojusi arī dalījumu „reālajos” un „virtuālajos” cilvēkos.

Un tāpat par pārējo. Nesen sarunā ar vienu izbijušu teologu es teicu, ka Dievs mani ir pametis. Un viņš pajautāja: „A kurš Dievs? Kas tas tāds par sūda dievu, kas var pamest? Tas būs kāds no dēmoniem.”

Man ļoti gribās vienotību. Sasieties kopā vispirms ar savējām, tad sasieties ar citiem un beigās piesieties pie vienotās pasaules. Tikai es sāku šaubīties, vai tas ir iespējams.
Uz tādu ārprātīgu jautājumu: „Kas ir tas viens, ko Tu nešaubīgi zini?”, es, protams, nevaru atbildēt. Neko nezinu nešaubīgi. Mani nešaubīgums tracina ar savu agresivitāti. Ir labāk un patiesāk, ja ir varianti („stāsti”). Skukai atkal taisnība, ka vispārliecinošākais vienmēr ir tas, kas vislabāk uzrakstīts.

Bodlērs teica, ka cilvēktiesību kodeksam vajagot pievienot divus punktus – tiesības būt pretrunā ar sevi un tiesības „iet prom”.

Sorry tolaik bija vienkārši par to, ka laikam izklausos depresīva.

A.