Būtu labi zināt kaut ko vienu.
Vispār būtu labi, ja būtu kaut kas Viens. Ir tāda ērti lietojama, ļoti plaši izplatīta, bet apšaubāma teorija, kas Viss ir Viens („Visas reliģijas jau ir par vienu un to pašu.” „Pasaule ir viens.” „Apziņa ir viens.”) Un ka cilvēks ir kaut kas viengabalains, nobeigts un vienots, ar vienu galvu. Viena Maya, viena Skuka, viena A. Un, jo ilgāk dzīvo, jo vienāks paliek, kamēr beigās saplūst ar Vienu.
Tikai manā istabā, ko es jau gadiem cenšos iekārtot kā piemīlīgi tapsētu dzīves vietu vienai A., ir vairākas A. Kad paliek par biezu, dažas izdodas pierunāt iziet uz balkona vai dārzā, bet viņas drīz ir atpakaļ, klauvējas, drūzmējas, sakliedzas.
Skuka tagad pievienojusi arī dalījumu „reālajos” un „virtuālajos” cilvēkos.

Un tāpat par pārējo. Nesen sarunā ar vienu izbijušu teologu es teicu, ka Dievs mani ir pametis. Un viņš pajautāja: „A kurš Dievs? Kas tas tāds par sūda dievu, kas var pamest? Tas būs kāds no dēmoniem.”

Man ļoti gribās vienotību. Sasieties kopā vispirms ar savējām, tad sasieties ar citiem un beigās piesieties pie vienotās pasaules. Tikai es sāku šaubīties, vai tas ir iespējams.
Uz tādu ārprātīgu jautājumu: „Kas ir tas viens, ko Tu nešaubīgi zini?”, es, protams, nevaru atbildēt. Neko nezinu nešaubīgi. Mani nešaubīgums tracina ar savu agresivitāti. Ir labāk un patiesāk, ja ir varianti („stāsti”). Skukai atkal taisnība, ka vispārliecinošākais vienmēr ir tas, kas vislabāk uzrakstīts.

Bodlērs teica, ka cilvēktiesību kodeksam vajagot pievienot divus punktus – tiesības būt pretrunā ar sevi un tiesības „iet prom”.

Sorry tolaik bija vienkārši par to, ka laikam izklausos depresīva.

A.

driizaak tu izklausies ekspresiiva :)) tajaa noziimee, ka ljoti daudz ko pasaki vienaa elpas vilcienaa...

(par baileem no naaves, tas, laikam, skukai - es gan domaaju, ka miileejas, eed un ko tur veell dara ne aiz baileem no naaves, to dara visi zveerinji un tie savu naavi nedzird. aiz baileem no naaves ir radies un dariits viss, kas atshkjir cilveeku no zveerinja - tapat kaa lidmashinaas raada kono un dod eest ne jau taapeec, ka gribaas ees un shausmiigi labs kino - taapeec, lai pasazhieriem nebuutu laika domaat par to, ka lidmashiina var nokrist. taa arii viss, ko mees rakstaam, ziimeejam, filmeejam vai vienkaarshi runaajam - tas ir taapeec, lai nebaidiitos nomirt. un nevis "taapeec, ka baidiitos nomirt". un, lai nebaidiitos nomirt, var riikoties dazhaadi - var aizgainjaat domas, bet var taas sagatavot. taapeec arii kultuura ir divejaada - domas aizgainjaajoshaa un domas savaacoshaa. nebuushu snobs, taapec nesaukshu pirmo par masu kultuuru, varbuut, teikshu, ka katraa kultuuras faktaa ir shiis divas dabas. arii shitenajos ierakstos internetaa)

Runā, ka “savu lodi nedzirdot”.
Liela domu aizgaiņāšana vai to sagatavošana vajadzīga, lai iesaistītos pasākumā k., kurā pastāv iespēja nezinot, neredzot tikt nošautam no muguras.

Ja drīkst jautāt, kā Tu domā - kāpēc Oidips izdūra sev acis?

Tikko - nezinu, kāpēc, un atkal novirzoties no tēmas (tēmām) - atcerējos stāstu no Stefana Cveiga Marijas Antuanetes biogrāfijas, kur karaliene (skat. Versaļā viņas apartamentus), kas vispār esot bijusi aprobežota (“Viņiem nav maizes?” – “Lai tad viņi ēd kūkas!”), tīrās masu kultūras un domu gaiņāšanas iemiesojums (likusi sev iekārtot pseido aitiņu saimniecību, lai varētu pastaigāties zemnieces bruncīšos), dienu pirms iešanas uz galvas nociršanu no cietuma aizsūtījusi savam mīļākajam - kaut kādam grāfam - gredzenu ar ierakstu: “Viss mani ved pie tevis”.
Secinu: ir gadījumi, kad īpaša sagatavošanās un augstākā “dzīves intensitātes” punkta sasniegšana var visus vienus savilkt Visā un Visu padarīt par Vienu.
[ Ārprāts, pamanīju, ka turpinām komentēt Skukas burvīgos Jāņus.]
A.

Dzīvniecviņš arī dzīvo nāvei (to neapzinoties), - ēd, dzer, mīlējas - lai turpinātos, bet ne ar apziņu, bet tikai tāpēc, ka tas viņam tā nolikts. Cilvēks nāvi mēģina apjēgt, un tā dzīvošana darbos, radīšanā, ir mēģinājums dzīvi paplašināt... uz nāves fona.
Brrr... nāve tak ir tik LIELA. Milzīga. Bezgalīga. Lielāka par visu, kas ir...? Un dzīve? Atkal jārunā par mērogiem. Nav salīdzināmas dzīve ar nāvi.
Ai.

Uz tādu ārprātīgu jautājumu: „Kas ir tas viens, ko Tu nešaubīgi zini?”, es, protams, nevaru atbildēt. Neko nezinu nešaubīgi. Mani nešaubīgums tracina ar savu agresivitāti. Ir labāk un patiesāk, ja ir varianti („stāsti”). Skukai atkal taisnība, ka vispārliecinošākais vienmēr ir tas, kas vislabāk uzrakstīts.

Jā, Tu pareizi pamanīji - šis mans jautājums patiešām ir ārpus prāta un arī par ārpusprātīgo. Jo nešaubīgi zināt laikam jau nozīmē arī ticēt (zināt ar visu sevi). Un no lineāri frontālās pasaules uztveres, kas, manuprāt, raksturīga intelektam (lai arī cik daudz stāstu viņš ir spējīgs producēt) tā tāda visai kutelīga padarīšana. Bet tas Tevis pieminētais izbijušais teologs :) bez savas vienas nešaubīgās ziņas (zināšanas) nespētu Tev atbildēt to, ko viņš atbildēja. Tieši tāpat arī es zinu nešaubīgi, ka mīlēt ir labi. Un tas ļauj man visās pārējās Mayās, kas dzīvo vienā laikā un vienā telpā, atpazīt Mayu, vai arī zināt - lūk tā ir Maya. Turklāt es nedomāju, ka tās A., kuras uz balkona vai dārzā, nav A. Tu pati saki, ka A. ir daudz, bet tās visas ir A. nevis B., C, vai vispār kaut kādi cipari vai varbūt notis.

Arī nemitīgās šaubas un daudzie stāsti var būt tā viena lieta, kuru Tu zini nešaubīgi - lūk tas ir patiesi un labi.

Te nu es izmantošu Bodlēra piešķirtās tiesības uz pretrunīgumu un teikšu, ka nešaubīgums jau nenozīmē zināt to Vienu uz viesu laiku. Jo skaidrs, ka cilvēka zināšanas un ticība ir kaut kas nepilnīgs un tāpēc mainīgs. Un tajos palos, kuros esam iemesti - citam izdodas atrast pamatīgu ledus gabalu un noturēties uz tā ilgāk, ciatm nākas lēkāt no viena pie otra. Bet bez tā viena lielākā vai mazākā ledus gabala, droši vien, ka nāktos slīkt aukstā ūdenī un noslīkt. :))

Ui...kaut kā nesanāk labi uzrakstīt. :))))

Šeit saruna, iespējams, aprausies, jo man ir ticības krīze un, ja es to apspriedīšu, - nē, negribu apspriest.
Pie ticības - “ārpusprātīgā” atzīšanas, daudzi, starp citu, nonāk tieši “lineāri frontāli” intelektuālā ceļā. Tieši tādā ceļā. Es nerunāju par tiem, kas piedzīvo atklāsmes pirms/pēc autoavārijām vai tuksnesī 40 dienas kameņu medu ēzdami. Tā ir minoritāte. Ar pēdējiem visbiežāk nav iespējams runāt, jo viņi pārstāv citu domāšanas kategoriju. Un ir agresīvi.
Tu arī šobrīd, izmantojot intelektu, producē stāstu.

Par šaubām es piekrītu. To, ka “ja es par visu šaubos, tad es tomēr nešaubos par to, ka šaubos” bija uzķēruši jau skeptiķi un sevišķi tie, kas ar viņiem strīdējās (sv. Aug.) pirms gandrīz 2000 gadiem. Es tikai domāju (un saruna iesākās par to), ka “ledus gabals”, kas sastāv no atziņas, ka tu šaubies par nozīmīgām, izdzīvošanai nepieciešamām lietām, kā arī šaubies par to, ka izdzīvošana ir nepieciešama, utt., ir ļoti slipery un neērts, pat ja liels, un negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti. Rada nīgrumu un maitā Materiālam krāsu.

“Šaubīties” – lat. val. dubitare no dubius, kas no duo, “divi”. Gribētos, lai viss ir viens.

Ticībai, ja tā ir īsta, nevis izdomāta kā stāsts priekš noturēšanās uz ūdens, vajadzētu - atšķirībā no stāstiem - būt pilnīgai un nemainīgai. Es pie tā pieķeros, jo tas man dod iespēju uz kaut ko tiekties. Bet varbūt arī tie ir tikai pieņēmumi.

Dažādām personām var būt tas pats vārds (A.) un viņas tomēr ir dažādas. Pat ja viņas var atpazīt pēc kaut kādas vienas īpašības (kā Tu Maya’s atšķir no inkiem un actekiem pēc tā, ka viņas visas nešaubīgi zin, ka mīlēt ir labi), tas neatrisina – vismaz man – nedisciplinētās patības un nesavāktības, i.e., nevadāmības problēmu.

Mīlēt noteikti ir labi. Kad sanāk. Ja sanāk.
Kas ir mīlestība?

p.s. ļ. labi, pārliecinoši uzrakstīji

A.

"Tu arī šobrīd, izmantojot intelektu, producē stāstu". ( A.)

Varbūt arī tas ir stāsts, tikai man liekas, ka tas vienalga ir viens no pieciem vispār iespējamajiem (man šķiet, ka HLB tomēr mazliet kļūdījās) un vienalga par vienu - par mani pašu. Jo citu stāstu es vienkārši NEVARU izstāstīt. NEVARU. Un, ja vārds ir tas satrupējušais tilts pa kuru man jāiet, lai nonāktu pie sapratnes, tad nekas jau cits arī neatliek kā producēt stāstu noteiktu gramatisko likumu ietvaros. Bet, manuprāt, tas nenozīmē patības nedisciplinētību, gluži pretēji - tas ievelk robežas un iekrāso laukumus kādas cilvēciskās vienības kontūrkartē. Bet atšķirībā no tām burtnīcām skolas laikā, šis zīmējums nevar būt neprecīz, jo ir vienīgais un bez etalona.

Kas attiecas uz ticību, tad no reliģiskā viedokļa to neesmu piedzīvojusi un kādu laiku stipri vien to pārdzīvoju. Tagad šķiet, ka ticu,tikai nevis faktiem un stāvokļiem, bet procesiem cilvēkā un ap to. Bet tā kā intelekts ir samuslis par to, tad stāstu izstāstīt par to ir grūti. :)))

Tevis pieminētais ledus gabals patiešām ir neērts, bet tieši tāpēc es arī brīnījos, jo man likās (varbūt pārpratu), ka Tu šobrīd izvēlies tieši to. :)
es zinu - tas ir liels kārdinājums un arī bauda būt malā stāvētājam un vērotājam un visa apšaubītājam, jo liekas, ka par LIETU, ir jārunā no visām malām un pusēm un viedokļiem u.t.t. Bet tad es sajutu (un tieši tā - sajutu, nevis izdomāju), ka patiešām zināt lietu es varu tad, ja esmu nevis ārpus tās, bet tajā. Nu vismaz vairāk par pļavu es pateikšu iekrītot tajā līdz ausīm nevis apejot tai apkārt un aprakstot to. :))

Bet ja par mīlestību, tad es jau reiz Tev atbildēju. (nr. 100) ;)Tā gan nebija īsta atbilde. Tagad ir cita. :) Varbūt to Tavā žurnālā?

Tikai pateikšu, ka mīlēt, tas, manuprāt, ir visu laiku. Tur nav - sanāk / nesanāk. Principā tas ir tā kā ar riteni vai peldēšanu - nav iespējams aizmirst, ja esi iemācījies. :)

Ai, samulsu... Tomēr visi ceļi ved uz Romu. Reālo/ virtuālo cilvēku šoks.

Jūtos paaudzi, divas trīs no Tevis un Co., tāpat kā no Skukas, atpakaļ vai sānis (un, kā reizi, rīt dz. d., nolādēts). Cilvēki, kuriem ir ievilktas robežas (vai varbūt vienkārši bērni...?) disciplinē savu personību (“cilvēcisko vienību”) un attiecīgi arī to, ko un kā viņi runā. Kaut gan nav īsti zināms, kas seko kam.
Bet vispār - nav tā nekāda izvēle, kārdinājums, bauda – paskatīties uz to aizmuguri. Tā izskatās pēc izvēles vēlāk, kad tas kaut kā tikpat nesaprotami pāriet. Un atgriežas. Divreiz vienā upē (vai pļavā) iekāpt var mierīgi. Man tas gadās visu laiku.
Un kaut kā ir sanācis, ka domāt, meklēt viedokļus “no visām malām un pusēm” drīzāk ir sekas tam, ka tu esi “lietā” iekšā, nevis stāvi un skaties. Lai to kaut kā mīkstinātu ar pierastu vārdu palīdzību. Padarītu mazāk reālu un griezīgu ar stāstu vai mītu palīdzību. Ja varētu tā sadalīt - no desmit visbiežāk filozofijā izvirzītajām problēmām deviņas mani absolūti neinteresē, jo es nevaru viņās iekļūt.
Viss.

Hočetsja čto to takovo boļšovo, boļšovo...
UZDĀVINI MAN TĪRU SNIEGU

A.

Tīru sniegu :)?
Labi...lūdzu! :)

Zini, kur viņš? Saules pinumā. Silts. Starojošs. Liels. Zili dzeltens, jo saule ļoti. Var uzcelt sniega mājiņu. Ielikt gaismekli un tā kļūs sārta. Klausīties kā sniega kristāli pieslīpē viens otru, cieši saguļ, bet turpina būt katrs atsevisķi. Elpu var redzēt. Tātad dzīva. Vēl Tavam sniegam ēnas tumši violetas pilnmēnesī. Un gaišs ļoti - kaut kas no fizikas par atstarošanos. Bet, lai neaizmirstos - ledusskapī mazs sniegavīrs.

Te ir dažus mēnešus veca vingrināšanās / spēlēšnās tajā pašā laukā, kurā mūsu iepriekšējā saruna. varbūt pretrunīgi, bet ne mazāk patiesi. Tikai nemeklē akadēmiskumu. Te tā nav. :)))

http://journal.bad.lv/talkread.bml?journal=skuka&itemid=5372

http://journal.bad.lv/talkread.bml?journal=skuka&itemid=5921

http://journal.bad.lv/talkread.bml?journal=skuka&itemid=6480

Un vēl - te beidzot ir vieta, kur var stāstīt sevi bez Co. ;)

UN VĒL - Priecīgi Tev dz.d.! :)

thanks.
A.