- Re: Stāsti III
- 27.6.03 15:54
-
Uz tādu ārprātīgu jautājumu: „Kas ir tas viens, ko Tu nešaubīgi zini?”, es, protams, nevaru atbildēt. Neko nezinu nešaubīgi. Mani nešaubīgums tracina ar savu agresivitāti. Ir labāk un patiesāk, ja ir varianti („stāsti”). Skukai atkal taisnība, ka vispārliecinošākais vienmēr ir tas, kas vislabāk uzrakstīts.
Jā, Tu pareizi pamanīji - šis mans jautājums patiešām ir ārpus prāta un arī par ārpusprātīgo. Jo nešaubīgi zināt laikam jau nozīmē arī ticēt (zināt ar visu sevi). Un no lineāri frontālās pasaules uztveres, kas, manuprāt, raksturīga intelektam (lai arī cik daudz stāstu viņš ir spējīgs producēt) tā tāda visai kutelīga padarīšana. Bet tas Tevis pieminētais izbijušais teologs :) bez savas vienas nešaubīgās ziņas (zināšanas) nespētu Tev atbildēt to, ko viņš atbildēja. Tieši tāpat arī es zinu nešaubīgi, ka mīlēt ir labi. Un tas ļauj man visās pārējās Mayās, kas dzīvo vienā laikā un vienā telpā, atpazīt Mayu, vai arī zināt - lūk tā ir Maya. Turklāt es nedomāju, ka tās A., kuras uz balkona vai dārzā, nav A. Tu pati saki, ka A. ir daudz, bet tās visas ir A. nevis B., C, vai vispār kaut kādi cipari vai varbūt notis.
Arī nemitīgās šaubas un daudzie stāsti var būt tā viena lieta, kuru Tu zini nešaubīgi - lūk tas ir patiesi un labi.
Te nu es izmantošu Bodlēra piešķirtās tiesības uz pretrunīgumu un teikšu, ka nešaubīgums jau nenozīmē zināt to Vienu uz viesu laiku. Jo skaidrs, ka cilvēka zināšanas un ticība ir kaut kas nepilnīgs un tāpēc mainīgs. Un tajos palos, kuros esam iemesti - citam izdodas atrast pamatīgu ledus gabalu un noturēties uz tā ilgāk, ciatm nākas lēkāt no viena pie otra. Bet bez tā viena lielākā vai mazākā ledus gabala, droši vien, ka nāktos slīkt aukstā ūdenī un noslīkt. :))
Ui...kaut kā nesanāk labi uzrakstīt. :))))