"Tu arī šobrīd, izmantojot intelektu, producē stāstu". ( A.)

Varbūt arī tas ir stāsts, tikai man liekas, ka tas vienalga ir viens no pieciem vispār iespējamajiem (man šķiet, ka HLB tomēr mazliet kļūdījās) un vienalga par vienu - par mani pašu. Jo citu stāstu es vienkārši NEVARU izstāstīt. NEVARU. Un, ja vārds ir tas satrupējušais tilts pa kuru man jāiet, lai nonāktu pie sapratnes, tad nekas jau cits arī neatliek kā producēt stāstu noteiktu gramatisko likumu ietvaros. Bet, manuprāt, tas nenozīmē patības nedisciplinētību, gluži pretēji - tas ievelk robežas un iekrāso laukumus kādas cilvēciskās vienības kontūrkartē. Bet atšķirībā no tām burtnīcām skolas laikā, šis zīmējums nevar būt neprecīz, jo ir vienīgais un bez etalona.

Kas attiecas uz ticību, tad no reliģiskā viedokļa to neesmu piedzīvojusi un kādu laiku stipri vien to pārdzīvoju. Tagad šķiet, ka ticu,tikai nevis faktiem un stāvokļiem, bet procesiem cilvēkā un ap to. Bet tā kā intelekts ir samuslis par to, tad stāstu izstāstīt par to ir grūti. :)))

Tevis pieminētais ledus gabals patiešām ir neērts, bet tieši tāpēc es arī brīnījos, jo man likās (varbūt pārpratu), ka Tu šobrīd izvēlies tieši to. :)
es zinu - tas ir liels kārdinājums un arī bauda būt malā stāvētājam un vērotājam un visa apšaubītājam, jo liekas, ka par LIETU, ir jārunā no visām malām un pusēm un viedokļiem u.t.t. Bet tad es sajutu (un tieši tā - sajutu, nevis izdomāju), ka patiešām zināt lietu es varu tad, ja esmu nevis ārpus tās, bet tajā. Nu vismaz vairāk par pļavu es pateikšu iekrītot tajā līdz ausīm nevis apejot tai apkārt un aprakstot to. :))

Bet ja par mīlestību, tad es jau reiz Tev atbildēju. (nr. 100) ;)Tā gan nebija īsta atbilde. Tagad ir cita. :) Varbūt to Tavā žurnālā?

Tikai pateikšu, ka mīlēt, tas, manuprāt, ir visu laiku. Tur nav - sanāk / nesanāk. Principā tas ir tā kā ar riteni vai peldēšanu - nav iespējams aizmirst, ja esi iemācījies. :)

Ai, samulsu... Tomēr visi ceļi ved uz Romu. Reālo/ virtuālo cilvēku šoks.

Jūtos paaudzi, divas trīs no Tevis un Co., tāpat kā no Skukas, atpakaļ vai sānis (un, kā reizi, rīt dz. d., nolādēts). Cilvēki, kuriem ir ievilktas robežas (vai varbūt vienkārši bērni...?) disciplinē savu personību (“cilvēcisko vienību”) un attiecīgi arī to, ko un kā viņi runā. Kaut gan nav īsti zināms, kas seko kam.
Bet vispār - nav tā nekāda izvēle, kārdinājums, bauda – paskatīties uz to aizmuguri. Tā izskatās pēc izvēles vēlāk, kad tas kaut kā tikpat nesaprotami pāriet. Un atgriežas. Divreiz vienā upē (vai pļavā) iekāpt var mierīgi. Man tas gadās visu laiku.
Un kaut kā ir sanācis, ka domāt, meklēt viedokļus “no visām malām un pusēm” drīzāk ir sekas tam, ka tu esi “lietā” iekšā, nevis stāvi un skaties. Lai to kaut kā mīkstinātu ar pierastu vārdu palīdzību. Padarītu mazāk reālu un griezīgu ar stāstu vai mītu palīdzību. Ja varētu tā sadalīt - no desmit visbiežāk filozofijā izvirzītajām problēmām deviņas mani absolūti neinteresē, jo es nevaru viņās iekļūt.
Viss.

Hočetsja čto to takovo boļšovo, boļšovo...
UZDĀVINI MAN TĪRU SNIEGU

A.

Tīru sniegu :)?
Labi...lūdzu! :)

Zini, kur viņš? Saules pinumā. Silts. Starojošs. Liels. Zili dzeltens, jo saule ļoti. Var uzcelt sniega mājiņu. Ielikt gaismekli un tā kļūs sārta. Klausīties kā sniega kristāli pieslīpē viens otru, cieši saguļ, bet turpina būt katrs atsevisķi. Elpu var redzēt. Tātad dzīva. Vēl Tavam sniegam ēnas tumši violetas pilnmēnesī. Un gaišs ļoti - kaut kas no fizikas par atstarošanos. Bet, lai neaizmirstos - ledusskapī mazs sniegavīrs.

Te ir dažus mēnešus veca vingrināšanās / spēlēšnās tajā pašā laukā, kurā mūsu iepriekšējā saruna. varbūt pretrunīgi, bet ne mazāk patiesi. Tikai nemeklē akadēmiskumu. Te tā nav. :)))

http://journal.bad.lv/talkread.bml?journal=skuka&itemid=5372

http://journal.bad.lv/talkread.bml?journal=skuka&itemid=5921

http://journal.bad.lv/talkread.bml?journal=skuka&itemid=6480

Un vēl - te beidzot ir vieta, kur var stāstīt sevi bez Co. ;)

UN VĒL - Priecīgi Tev dz.d.! :)

thanks.
A.