* * *

"Izvēlēties citu Sīzifu"
27.6.03 18:34
Šeit saruna, iespējams, aprausies, jo man ir ticības krīze un, ja es to apspriedīšu, - nē, negribu apspriest.
Pie ticības - “ārpusprātīgā” atzīšanas, daudzi, starp citu, nonāk tieši “lineāri frontāli” intelektuālā ceļā. Tieši tādā ceļā. Es nerunāju par tiem, kas piedzīvo atklāsmes pirms/pēc autoavārijām vai tuksnesī 40 dienas kameņu medu ēzdami. Tā ir minoritāte. Ar pēdējiem visbiežāk nav iespējams runāt, jo viņi pārstāv citu domāšanas kategoriju. Un ir agresīvi.
Tu arī šobrīd, izmantojot intelektu, producē stāstu.

Par šaubām es piekrītu. To, ka “ja es par visu šaubos, tad es tomēr nešaubos par to, ka šaubos” bija uzķēruši jau skeptiķi un sevišķi tie, kas ar viņiem strīdējās (sv. Aug.) pirms gandrīz 2000 gadiem. Es tikai domāju (un saruna iesākās par to), ka “ledus gabals”, kas sastāv no atziņas, ka tu šaubies par nozīmīgām, izdzīvošanai nepieciešamām lietām, kā arī šaubies par to, ka izdzīvošana ir nepieciešama, utt., ir ļoti slipery un neērts, pat ja liels, un negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti. Rada nīgrumu un maitā Materiālam krāsu.

“Šaubīties” – lat. val. dubitare no dubius, kas no duo, “divi”. Gribētos, lai viss ir viens.

Ticībai, ja tā ir īsta, nevis izdomāta kā stāsts priekš noturēšanās uz ūdens, vajadzētu - atšķirībā no stāstiem - būt pilnīgai un nemainīgai. Es pie tā pieķeros, jo tas man dod iespēju uz kaut ko tiekties. Bet varbūt arī tie ir tikai pieņēmumi.

Dažādām personām var būt tas pats vārds (A.) un viņas tomēr ir dažādas. Pat ja viņas var atpazīt pēc kaut kādas vienas īpašības (kā Tu Maya’s atšķir no inkiem un actekiem pēc tā, ka viņas visas nešaubīgi zin, ka mīlēt ir labi), tas neatrisina – vismaz man – nedisciplinētās patības un nesavāktības, i.e., nevadāmības problēmu.

Mīlēt noteikti ir labi. Kad sanāk. Ja sanāk.
Kas ir mīlestība?

p.s. ļ. labi, pārliecinoši uzrakstīji

A.