driizaak tu izklausies ekspresiiva :)) tajaa noziimee, ka ljoti daudz ko pasaki vienaa elpas vilcienaa...

(par baileem no naaves, tas, laikam, skukai - es gan domaaju, ka miileejas, eed un ko tur veell dara ne aiz baileem no naaves, to dara visi zveerinji un tie savu naavi nedzird. aiz baileem no naaves ir radies un dariits viss, kas atshkjir cilveeku no zveerinja - tapat kaa lidmashinaas raada kono un dod eest ne jau taapeec, ka gribaas ees un shausmiigi labs kino - taapeec, lai pasazhieriem nebuutu laika domaat par to, ka lidmashiina var nokrist. taa arii viss, ko mees rakstaam, ziimeejam, filmeejam vai vienkaarshi runaajam - tas ir taapeec, lai nebaidiitos nomirt. un nevis "taapeec, ka baidiitos nomirt". un, lai nebaidiitos nomirt, var riikoties dazhaadi - var aizgainjaat domas, bet var taas sagatavot. taapeec arii kultuura ir divejaada - domas aizgainjaajoshaa un domas savaacoshaa. nebuushu snobs, taapec nesaukshu pirmo par masu kultuuru, varbuut, teikshu, ka katraa kultuuras faktaa ir shiis divas dabas. arii shitenajos ierakstos internetaa)

Runā, ka “savu lodi nedzirdot”.
Liela domu aizgaiņāšana vai to sagatavošana vajadzīga, lai iesaistītos pasākumā k., kurā pastāv iespēja nezinot, neredzot tikt nošautam no muguras.

Ja drīkst jautāt, kā Tu domā - kāpēc Oidips izdūra sev acis?

Tikko - nezinu, kāpēc, un atkal novirzoties no tēmas (tēmām) - atcerējos stāstu no Stefana Cveiga Marijas Antuanetes biogrāfijas, kur karaliene (skat. Versaļā viņas apartamentus), kas vispār esot bijusi aprobežota (“Viņiem nav maizes?” – “Lai tad viņi ēd kūkas!”), tīrās masu kultūras un domu gaiņāšanas iemiesojums (likusi sev iekārtot pseido aitiņu saimniecību, lai varētu pastaigāties zemnieces bruncīšos), dienu pirms iešanas uz galvas nociršanu no cietuma aizsūtījusi savam mīļākajam - kaut kādam grāfam - gredzenu ar ierakstu: “Viss mani ved pie tevis”.
Secinu: ir gadījumi, kad īpaša sagatavošanās un augstākā “dzīves intensitātes” punkta sasniegšana var visus vienus savilkt Visā un Visu padarīt par Vienu.
[ Ārprāts, pamanīju, ka turpinām komentēt Skukas burvīgos Jāņus.]
A.

Dzīvniecviņš arī dzīvo nāvei (to neapzinoties), - ēd, dzer, mīlējas - lai turpinātos, bet ne ar apziņu, bet tikai tāpēc, ka tas viņam tā nolikts. Cilvēks nāvi mēģina apjēgt, un tā dzīvošana darbos, radīšanā, ir mēģinājums dzīvi paplašināt... uz nāves fona.
Brrr... nāve tak ir tik LIELA. Milzīga. Bezgalīga. Lielāka par visu, kas ir...? Un dzīve? Atkal jārunā par mērogiem. Nav salīdzināmas dzīve ar nāvi.
Ai.