- 24.6.03 22:42
- Nekad tādi Jāņi nav bijuši. Tik negaidīti viegli un gaiši. Un piepildīti. Tik vienkārši un brīvi. Tik pašsaprotami.
Rāmi kā lēzeni viļņi. Un prieks kā putas viļņu galotnēs, tiem krastā veļoties.
Neticēju, ka tā var būt.
Un tagad svētbrīdis. Kad viesi ir projām, un savējie uz pirtiņu aizgājuši. Māja iztīrīta un klusa. Vientulība tik maiga. Atmiņu pilna par siltiem smiekliem un balsīm. - 33 rakstapiebildīšu
- Yes.
- 27.6.03 14:41
-
Bezvārdis
Runā, ka “savu lodi nedzirdot”.
Liela domu aizgaiņāšana vai to sagatavošana vajadzīga, lai iesaistītos pasākumā k., kurā pastāv iespēja nezinot, neredzot tikt nošautam no muguras.
Ja drīkst jautāt, kā Tu domā - kāpēc Oidips izdūra sev acis?
Tikko - nezinu, kāpēc, un atkal novirzoties no tēmas (tēmām) - atcerējos stāstu no Stefana Cveiga Marijas Antuanetes biogrāfijas, kur karaliene (skat. Versaļā viņas apartamentus), kas vispār esot bijusi aprobežota (“Viņiem nav maizes?” – “Lai tad viņi ēd kūkas!”), tīrās masu kultūras un domu gaiņāšanas iemiesojums (likusi sev iekārtot pseido aitiņu saimniecību, lai varētu pastaigāties zemnieces bruncīšos), dienu pirms iešanas uz galvas nociršanu no cietuma aizsūtījusi savam mīļākajam - kaut kādam grāfam - gredzenu ar ierakstu: “Viss mani ved pie tevis”.
Secinu: ir gadījumi, kad īpaša sagatavošanās un augstākā “dzīves intensitātes” punkta sasniegšana var visus vienus savilkt Visā un Visu padarīt par Vienu.
[ Ārprāts, pamanīju, ka turpinām komentēt Skukas burvīgos Jāņus.]
A. - piebilst