es atkal nevienam nepiekriitu, tikai skukai, kad vinja teica: "Kaa Tu rakstiiji – bailes nav mirt, bailes ir neatvadiities. Nomirt sevi neizstaastiijusham savaa zinjaa ir kaa nomirt neatvadiijushamies. Jaaizstaasta kaut vienam. Un, ja tu staasti daudziem, ir lielaaka ceriiba, ka izlasiis (sadzirdïs) kaut viens." to visu paareejo es laikam nesapratu, bet sho te sapratu, taapeec piekriitu. man jau liekas, ka cilveeki vispaar iemaaciijushies rakstiit tikai aiz baileem no naves, tas ir, nu juus jau saprataat, aiz baileem, ka neviens nebuus sadzirdeejis...

Dzirdi, dzirdi, - sanāk, ka cilvēks it visu dara aiz bailēm no nāves. Gan fizioloģiski (ēd, dzer, vairojas), gan apzināti - mēģinot radīt kaut ko paliekošu un sevi apliecinošu. Tā ka visa mūsu dzīve ir upuris nāvei.
Bet tas nemaz nav tik bēdīgi:)

Iejaucos, jo mani pārprata! Es rakstīju, ka bail ir "nevadīties". "at" bija iespraudums iekavās (lūgtum, ja citēt, tad citēt precīzi).
Man NAV BAIL no nāves kā tādas, ja tā ir vadīšanās rezultāts. Budisti saka, ka nāve vienkārši ir cits apziņas stāvoklis. Bet nevadīšanās ar savu neļaušanu sagatavoties izjauc dienas līdzsvaru. Nāve kļūst par bubuli, ja to iedomājas kā nevadāmu.
Vēlreiz, lūdzu, (es nesapratu)- kāpēc jūs domājat, ka raksta 1) lai sevi izstāstītu 2) lai kāds sadzirdētu 3) lai atbaidītu nāvi?
Man šķiet, uz sevi es šobrīd nevaru attiecināt nevienu no trim. Edz, kā - cilvēku motivācijas ir dažādas (un viņu motivācijas mainās).

A.

Iespraudumu (at) taču lietoji ar kādu nozīmi:) Un es interpretēju tā, kā man patīk:). Šis jau nav zinātnisks darbs, vai ne?:)
Bet uz jautājumu neatbildēšu, jo man sāk likties, ka jāslēdz ārā tā kaste un jāmēģina radīt kas nemirstīgs. Ak jā, un trīs puķu stādi jāiestāda, ko vakar nopirku Ventspils tirgū.
Un kāpēc Tu raksti?:)

Labvēlība ir atbruņojoša. Laikam tāpēc.
A.