* * *

Re: Skukai personiigi un tikai
25.6.03 15:24
Tā neērtība pāries:)
Šie ieraksti jau nav nekas vairāk kā vēstules. Vēstules kaut kādiem... visiem. Vēstules uz alas sienas, vēstules smiltīs, vēstules jūrā iemestās pudelēs. Un ir tur sava maza daļa gan ekshibicionisma, gan narcisisma. Bet tie tik pat lielā mērā piemīt vēstulei, kuru es (tu) rakstu tikai vienam vienīgam.
Un es ticu, ka katrs cilvēks vairāk par visu vēlas sevi izstāstīt un tikt saprasts. Tā ir nepiepildāma vēlēšanās, bet visi uz to tiecas. Un stāsta kā māk. Ar vārdiem, ar darbiem, ar mūziku. Visādi.
Kā Tu rakstīji – bailes nav mirt, bailes ir neatvadīties. Nomirt sevi neizstāstījušam savā ziņā ir kā nomirt neatvadījušamies. Jāizstāsta kaut vienam. Un, ja tu stāsti daudziem, ir lielāka cerība, ka izlasīs (sadzirdēs) kaut viens.
Intimitātes robežu šais vēstulēs jau katrs novelk pats.
Un vēl tā domubiedru sajūta. Es tur kādā komentā rakstīju par “virtuālajiem” cilvēkiem, ar kuriem nav jāiepazīstas, viņus satiekot pirmo reizi. Tu vari neticēt, bet tuvības sajūta ir lielāka, kā ar dažiem (arī Tavu vecāku pieminētiem), ar kuriem kopā notusēts viss mūžs:)
Nu jā, ir daži izņēmumi – protams. Visam ir izņēmumi.

Ar grants ceļiem uzmanies:) Es redzu, ka Tu neko nezini par viņiem. Tāds grants ceļš ir jo sausāks, jo bīstamāks. Mazie akmentiņi mazina saskari starp riepu un ceļu, un mašīnu sāk nēsāt dažkārt jau pie 80. Man te katru gadu grāvī kāds desmits saguļ.

Jā, un pavilcinies vien vēl drusku – bet ne pārāk ilgi:) Izdomā niku un raksti – gribas Tevi lasīt.

Banānzivtiņām laba ir katra diena. Un tieši tāpēc nekur nav jāsteidzas. Neko nevar nokavēt.

Un vēl – vai Jēzu vienatnē nevar satikt?