Vai tik nav tā, ka tajā Tukšumā (par kuru Tu runā) ir viss? Un vienīgais, patiešām vienīgais, ko cilvēks var atklāt ir šis sasodītais Tukšums tik pilns, ka bail. Pilns ar visām iespējām, ar to, kas tu vairs nevari būt, ar to, kas nekad tu nebūsi, jo viss jau gandrīz ir beidzies? Un tajā pašā laikā - pilns ar visu, kas iespējams - ar brīvību optimistisku un pesimistisku, ar prieku - par piesaistīšanos un atbrīvošanos, ar prātu un ar jūtām, ar pašatklāsmi un sevis aizmiršanu, ar matusprādzi un matiem pašiem par sevi, ar spēju mīlēt, ar mīlestību.
Un tas par ko runā apskaidroti, arī ir tikai vārdi, viņu stāsti par sevi, par saviem ziedošajiem kokiem, par saviem indes kausiem, par savām brūcēm, par savu atbrīvošanos. Tavi vārdi pret viņējiem. Velc kuras firmas kurpes gribi, ceļa beigās vienalga būsi ar basām pēdām. Savējām. Tavs tukšums pret viņu Tukšumu. Vai pareizāk sakot - Viens tukšums tev un man! :)) Ēnains un silts kā murmuļa, kas mīlēja klusumu, dārzs pilns prieka un apslāpētu čukstu. :)

Jauku Tev dienu A. un Tev Skuka arī!