* * *

Stāsti
26.6.03 22:24
1. Pieķēros pie piezīmes par varēšanu "nogalināt savu bērnu" un par katra paša neapzinātajām, neizsmeļamajām iespējām - nu, protams.
Ja „varēšana” kaut ko izdarīt - tas, ka galu galā jau kuro reizi pārmiesojamies un švaki atceramies iepriekšējās dzīves - tas, ka, piemēram, mahajanas budismā kaut ko „nodomāt” izdarīt, piemēram, noslepkavot savu bērnu, no sliktās karmas viedokļa nozīmē tieši to pašu un sver tieši tikpat daudz kā sver tā „nodarīšana” - tas, ka cilvēki ir tik līdzīgi, par ko jau vienojāmies, palasos Vēstures Stāstus Pieaugušajiem: visos iekšā lopi un zvēri, nokasiet tik superego kārtiņu - un ir visādas apstākļu sakritības un dzīvošanas intensitātes - un ļoti bieži praksē nav nekādas brīvās izvēles, lai kā to neapcerētu svētie augustīni - un kristieši saka, ka viņi paši personīgi ir atbildīgi par visiem pasaules grēkiem -- īsi sakot, baidos, ka varēšana jau ir rēšana un tas jau viss ir izdarīts. Ne tikai pārliecināta, ka varētu, bet esmu nogalinājusi savu bērnu. Plus Dieva Dēlu esmu nogalinājusi kopā ar pārējiem. Ar to arī jādzīvo līdz pestīšanai vai pilnīgai Tukšuma apzināšanai, ko sauc par Nirvanu.

2. Bet tagad manī pieceļas kājās viens cits cilvēks un dauza ar dūri, kliegdams „nē, nemūžam, nepieskaitiet mani!”, jo es vakarnakt saņēmos un noskatījos Gaspara Noé šausmīgo filmu „Irreversible” (2002), kur 15 minūtes nemontējot, bezkaislīgi rāda, kā anāli tiek izvarota Monika Beluči, pēc tam piekauta un komā pamesta tunelī. Un nekādā ziņā ne tāpēc, ka mani kā sievieti tas šokētu, radītu fizioloģisku nelabumu (kaut gan arī tas), vai tāpēc, ka man pēc Ozona filmām vai pēc Ipēras izdarīšanās „Klavierskolotājā” būtu kādi iesīkstējuši aizspriedumi par to, ko var un ko nevar atļauties rādīt uz ekrāna, bet tāpēc, ka, vot, nepieskaitiet mani, zvēru: „es to nekad nedarītu”.

2a. Vispār sāc ar to, ka nodzēs, baby, iepriekšējo komentāru par savām „Lielajām Bēdam”, tu tak nezini, zaķīt, kas ir bēdas, laimīgā, tāpēc nezaimojies te pa svešiem džornaliem, būtu labāk Ījaba grāmatu palasījusi.

3. Nav uzrakstīts.

p.s. Dīvainā kārtā nosauktās filmas stāsta vadmotīvs – pirmais un pēdējais pateiktais teikums – pretstatā Tevis, mīļā Skuka, pieminētajiem miljons nepieciešamajiem gadiem, lai paspētu, - ir „Le temps détruit tout” („Laiks nogalina visu”). Ar domu – nogalina atmiņu par padarīto (līdzīgi kā saka „dziedē”), neatgriezeniski („irreversible”) nogalina dažiem cilvēkiem sapņus, nākotni, ko viņi sev savērpj un tad cenšas nodzīvot pakaļ, un arī jūtas, protams. Bieži sāk ar tām. Atvaino, ja bojāju Tev priecāšanos par ķirsīti_ _ nevaj’dzētu tā būt. Nebija domāts indīgi. Un Maya’i vispār sorry. Turpmāk naktīs gulēšu.

p.p.s. Filmu visiem rekomendēju. Izcils operatora darbs.

A.