* * *

Skukai personiigi un tikai
25.6.03 13:40
Sveika,
es jūtos tik šausmīgi neērti, tik šausmīgi neērti, uzzinājusi par Tavām Jāņu un pirms-Jāņu sajūtām un apziņas stāvokļiem (i.e. par baraviku; baravikas atrašana ir apziņas stāvoklis, to pat bez Pjatig. nu būtu sapratuši) it kā ne no Tevis, bet tomēr no Tevis. Kā būtu slepus noklausījusies svešu sarunu pa telefonu paralēlā līnijā. Vienīgais mierinājums - Tu jau pati it kā gribi, lai lasa. Nu jā, gribi gan. Tā nu atgriežamies pie jautājuma par ekshibicionismu, narcismu; un redzam, ka mums visiem tas ir vienlīdz vienalga. Šo vēstuli es Tev sāku rakstīt personīgajā e-meilā.
Un tomēr baigā lieta tas journal bad. Pārdomas tādas pašas, kā Tev bija sākumā - "cik cilvēki tomēr ir līdzīgi". Citu lasīšana gan draud ar lielāku atkarību nekā sevis rakstīšana.
Īsi par šejieni - mani vecāki no Jāņiem pie džoņiem (re, gandrīz atskaņās) atbrauca tikai šorīt pusdesmitos. Mamma pa taisno uz darbu, košļeni esot iesmērējusi biksēs un droši vien siens pie džempera muguras pielipis. Diezgan neticami, ka viņiem labi gājis, jo nav jau džoņi, kā saprotu, karstākie sirdsdraugi. Viens no vecāku parastiem sarunu tematiem ir "kā šī mākslinieku kompānija pagrimusi". Šorīt lasu Dienā, ka Polis jau kuro mēnesi glezno VVF.
Negribēju svinēt, bet mani piespieda; un viss bija pa vecam - ar trīs laimīgiem pārīšiem, no kuriem vieniem nogarlaikojušies, odu sakosti dvīņi (Paulītim ar aci viss o.k.). Migla gan patika; patika, ka Braslu var dzirdēt tikai tad, kad piespiež ausi pie zemes; patika, ka sēžot, atspiežoties pret citu muguru, ir kaut kādas organiskas sajūtas, tipa: siltāk. Vispār patika arī dzirdēt, kā jaunieši pastrīdas par niekiem. Tas rada vēlēšanos pieķerties sīkumiem un šī vēlēšanās savukārt rada vēlēšanos dzīvot. Kāds arī bija Jāņu svinēšanas un nesvinēšanas mērķis.
Lielais Melnais - Es, četros no rīta vadīdama mašīnu, pilnīgi nebūdama dzērusi, steigdamās ātrāk nokļūt savā gultiņā, tāpēc braucot daudz un daudz par ātru, priecīga, ka ar automātisko ātrumkārbu viss tik vienkārši, un ar kusliem dvīņiem maigu ādiņu, protams, mašīnā, nepavisam nedomādama, ka riskēju, uz grants ceļa, gandrīz sausa, "nepaņēmu" vienu pagriezienu. Varējām apmesties uz jumta, iebraukt kokā, nogāzties no kraujas rudzu laukā, bet gadījās tikai jāņuzāļu pļava, pat bez grāvja. Kritiskas, tieši kuņģī nepatīkamas sekundes, kad sapratu, ka atrodamies iekš kaut kā, taisīta no pretīgiem lūžņiem, ko kā vadītāja nevadu, bet kas vada mūs. Vai vispār "nevadās", bet svaidās bez likumiem. Skat. avīzēs un uz stabiem pirms tam - par "asiņainajiem jāņiem", par "izglāb draugu, neļauj braukt dzērumā" (nu ja, G. G. dzērumā nevarēja braukt). Mirt jau nav bail. Bail ir ne(at)vadīties. Un pats smieklīgākais vai skumjākais : tas notika sekundi pēc tam, kad - gluži neticami - filoz. bakal. jaunieši, kas laikam tomēr laulāsies baznīcā, iedomādamies, ka es kaut ko no "ticības lietām" (citēju viņus) saprotu, bija prasījuši, lai nocitēju kādu labu teikumu no Jēzus, un nocitēju, lūk, tādu : Tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es arī esmu. - Tad nu lūk, ar Jēzu mašīnā mēs gandrīz nokļuvām pie tā Kunga. - Neļaušos kārdinājumam un nepieļaušu šīs sakritības interpretēšanu kā "zīmi".
Otrās dienas vakars - jūtu, ka sācies rudens.
Trešās dienas rīts - jūtu, ka viss pa vecam. Pati brīnišķīgākā diena banānzivtiņām.
A.