* * *

"Nada"
25.6.03 23:49
Iespējams. Bet ir arī cits skaidrojums, no pašatklāsmes veidokļa (tiem, kuri savu sūtību saskata pašatklāsmē) - pesimistiskāks. Nevienā pašā nekā atklājama nav. Varētu pat teikt, ka tur nav nekā. Tukšums. Rakstīšana kā radoša izpausme atspoguļo izmisīgus centienus sevi radīt. Vai sevī radīt kaut ko. Izveidot tēlu, ietēloties zināmos tēlos. Man, teiksim, dzīve līdz šim (pirms 6 mēnešiem to atklāju) tīri eksistenciāli ir bijusi iespējama tikai tāpēc, ka man ir bijis dzīvošanai nepieciešamais - nu, kā lai pasaka - naivums, vai. Kāre uz spēlēšanos. Spēja piemērot sev lomu personīgā izrādē, iejusties tēlā un tam noticēt. Izdomāt intrigu, vairākas peripetijas, katarktiskus pārdzīvojumus, krīzes. Īsi, sakot, izdomāt par sevi stāstus un sev tos stāstīt.
Stāsti - tas ir kolosāli. Par ceļojumiem, par savu pagātni, par to, ko redz sapņos, par to, ko grib, ko jūt, kā trūkst. Īstenībā tīrā mitomānija. Bet kad šī noticēšanas spēja pazūd un tukšums sāk līst uz āru, uznāk - ārprāts - kādas Bēdas. Stāvokļi no augstāk Skukas kociņa sakarā minētā "viss (tas) ir beidzies". Ir gan apgaismotie, kas saka, ka tukšuma apzināšanās ir pareizais ceļš, un tā tik turpināt. Bet tik bailīgi, šausmīgi bailīgi-- nē, es nevaru uz to paskatīties-- pieķeros fiksi pie vārdiem un saceru kādu stāstiņu. Lūk, piemērs.
Vai pie kāda priekšmeta. Matu sprādze noder, vai akmentiņi.

A.