Vismīļākā bija Brāļi Lauvassirdis, bet to es lasīju tikai vienreiz, un aizvien uzmanos lai nepaņemtu to rokās vēlreiz. Pepiju un Karlsonu nemaz nemēģināšu saskaitīt cik reizes.

(Reply to this) (Thread)

kauns pa visu manu sirmo galvu, pepiju aizmirsu! nu neko, tātad bija pelnījusi :)
visu cieņu par rakstura noturību ar lauvassirdīm. tā turēt!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

atceros, pepija man šķita drausmīgs un muļķīgs bērnelis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

arī mani Pepija nekad nav interesējusi, drīzāk kaitinājusi.

(Reply to this) (Parent)

Pepiju mazotnē nebiju lasījusi. Un negribēju arī. Jo man visu priekšstatu bija nobojājušas krievu tantes, kas viņu tēloja visādos lielās, kopīgās padomju televīzijas raidījumos. Tādas duras ar milzīgiem vasarraibumu pleķiem, bižainām parūkām un stulbiem keponiem.
Tais raidījumos gan bieži darbojās arī visādi Karlsoni, bet tos es ignorēju, jo skaidri zināju, ka vispareizākais ir tas no multenēm.

(Reply to this) (Parent)

Bērnībā ļoti patika Ronja (filma). Nezinu, vai uzņemtas vairākas, runa ir par:

http://www.imdb.com/title/tt0088015/

(Reply to this) (Thread)

šo es zinu, bet redzējusi neesmu. vajadzētu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja man prasītu pirms gadiem 15, teiktu, ka jā, noteikti :)

Nu, man bērnībā reti kad patika tādas bērnu filmas, bet šī ļoti. Tādēļ varētu būt laba arī pieaugušo vecumā.

Ja gribi iedziļināties filmatizācijās un ir 100 gigi uz cietnes:
http://thepiratebay.org/torrent/4426395/Astrid.Lindgren.Collectors.Box.BOXSET.25DISC.PAL.DVDR-MiX

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezini, vai kādai no tām ir arī titri angliski?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nav ne mazākās jausmas, bet domāju, ka titrus var piemeklēt netā, ja nav.

(Reply to this) (Parent)

sweet jesus! šito noskatīties - reāls gadsimta projekts!

(Reply to this) (Parent)

Ā, un Mio man nepatika. Arī kā bērnam. Stāstu gan neesmu lasījis.

Man tak laikam vismīļākais vienmēr ir bijis Emīls. Mans bērns arī šo izlasījis no vākiem ārā. Grāmata, kas tiek pārlasīta katru reizi, kad piemetās neveselums. Ārstniecisks rituāls.
Man jaunatklājums pēdējos gados bija visi Kalles Blumkvisti, Madikenas un Trokšņu ciema sērija. Un Rasmusu es arī biju tikai dzirdējusi radioiestudējumā, bet lasījusi nebiju.
Un atcerējos, cik ļoti bail man bija no kādas ilustrācijas Lauvassiržu grāmatā.

(Reply to this) (Thread)

• mūsu mājās emīls nebija tai augstākajā cieņā, kopš zilacaino blondcirtaino eņģelīti jōrzu trūliju izbrāķēja emīla māsiņas lomai :)
• 'visi kalles blumkvisti, madikeni un trokšņuciems' ir tīri svaigi tulkojumi, vai ne?
• katlas ilustrācija?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

- pirmais punkts ir sevišķi interesants.
- laikam gan. es zinu tikai gludspožvāku zvaigznes izdevumus. visus tulkojusi Mudīte Treimane, protams.
- jā. es sirdij tirpstot, pat antikvariātā nopirku veco izdevumu. bet tā nedrīkstēja darīt. vajadzēja saglabāt to baili neapgānītu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai, kad tu tā piemini mudīti treimani, es atcerējos - viņa mums lka kādu strēķīti pasniedza tulkošanas teoriju (reāli praksi). viens no mājasdarbiem bija tulkot fragmentu no ronjas, tad lekcijā salīdzinājām ar viņas etalonu :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai kāds bija pacenties jau iepriekš pārrakstīt no etalona?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mēs bijām
a) patoloģiski godīgi
b) godkārīgi, jo gribējām iztulkot labāk :)

(Reply to this) (Parent)

Man ar Lauvassirdīm tā pat kā fedram. Iespaids uz visu mūžu - un pēc tam pat bērnam gandrīz baidījos priekšā lasīt.
Viss cits - nu, mīļi.

(Reply to this) (Thread)

Nē, bet Emīls, protams! Vienkārši - tik atšķirīgs, ka pat vairs neliekas L. darbs. Tā bija kulta literatūra kaut kad lietišķās skolas laikos, kad zīmēšanas stundu laikā kāds no mums "upurējās", nezīmēja, sēdēja uz palodzes un lasīja priekšā! Sarunas bija piebārstītas ar Lennebergas Emīla citātiem.

(Reply to this) (Parent)

Es nesen biju Lindgrēnes muzejā Stokholmā. Un man taču tūlīt paliks ceturtdaļgadsimts gadu, bet es šņukstēju kā bērns, redzot Nangijālas ekspozīciju un brīdi, kad mazais Sausiņš ar Jonatānu mugurā lec no klints. Ir kaut kas mūžīgs tajā ainā.

Ronju un Mio izlasīju vairākkārt, abi pieskaitāmi mīļākajiem bērnības darbiem. Ronju laikam lasīju vairāk, dikti ar viņu identificējos:). Lauvassirdis bija gatavais hārtbreiks, nevarēju vairāk nekā vienu reizi izlasīt.

Karlsons tādu milzu iespaidu neatstāja, man gan šausmīgi patika dažas epizodes, piemēram, ar māmuķīti. Ā, un vēl bija Sprīdīša bibliotēkas krājums, kur bija 2 forši stāsti, kas man bērnībā ļoti patika, bet nosaukumus tagad ne sitama neatceros - viens par puisīti, kura mājā dzīvoja tāds kā minicilvēciņš/rūķītis, otrs par meiteni, kurai rūķītis uzdāvināja sēklu, kuru iestādot, izauga lelle.

(Reply to this) (Thread)

Aij, par Emīlu un Pepiju vēl aizmirsu. Emīls ļoti patika, daudz pārlasīju, Pepija - nu tā, lai gan par viņas zirgu verandā gan biju sajūsmā:D

(Reply to this) (Parent)

es arī atceros, ka tādi bija, bet nosaukumus nepateikšu. gaidām, kad cibas kolektīvā atmiņa nosauks stāstus vārdos :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paga, aiziešu līdz bērna istabai.

(Reply to this) (Parent)

Šī gan nav cibas kolektīvā atmiņa, bet kolektīvā rokas, kas pastiepjas līdz plauktam:
Stāsts par puiku un rūķi: Rūķītis Nilss Karlsons.
Stāsts par lelles izdiedzēšanu: Mirabella.
Un tur ir vēl septiņi citi stāsti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ja, man likās, ka Karlsons, bet domāju, ka kļūdos:) Kopš tās grāmatas lasīšanas man šausmīgi garšo kotlešmaizītes.
Vēl bija kaut kāds stāstiņš par fejām, kas ābelē dzīvojās, un vienai bija jāiet uz feju balli, galvenā varone iedeva viņai savu mutautiņu, no kuras kleitu uzšūt, un feju karalis uzreizi iemīlējās attiecīgajā fejā:) Arī tam stāstam nosaukumu neatceros gan.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Kādā maija naktī".

(Reply to this) (Parent)

man šķiet kotletīšu Karlsons ir kas cits kā Nilss Karlsons, ja pareizi atceros.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neatkarīgais liecinieks, kurš stāstu tikko pārlasījis, ziņo: Bertils un Nilss Karlsons (mīļvārdiņā Nise) ēd kotleti (bez maizes).
"Kotlete bija tikpat liela kā Nises galva. Viņi sāka ēst katrs no savas puses, lai redzētu, kurš pirmais nokļūs līdz vidum. Tas izdevās Nisem. Pēc tam viņi ēda siera maizi."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nilam bija lielās kotletes un Karlsonam mazās.
eh, tiek kotlešēdāji. :)

(Reply to this) (Parent)

AL vientuļo bērnu stāstos brīžiem skan šaušalīgs (jo ikdienišķi skumjš) dokumentālisms. Nise ta' vēl tā, bet bija jau arī par uz gultas palikušo puiku (kas lidoja uz kādu tur meža sētu peldēties un asarus ķert).

(Reply to this) (Parent)

Es laikam no tās kotletes un maizes biju sviestmaizīti uztaisījusi:D

(Reply to this) (Parent)

hip hip urā lemura plauktam un rokām! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

aha (kautri un pašapmierināti paloka galvu).

(Reply to this) (Parent)

Pievienojos:)

(Reply to this) (Parent)

par brāļiem lauvassirdīm runājot - nez, Lindgrēnai ar bijis 'austrumu periods'?

Visspilgtāk atceros to, ka bērnībā identificējos ar Ronju un rajona daiļlasīšanas konkursā dabūju diplomu, pateicoties Emīlam :)

Man bērnībā ļoti patika Pepija. Laikam tāpēc, ka es pati biju līdzīga Annikai, un man ļoti būtu gribējies būt stiprai, drosmīgai, neiet uz skolu, dzīvot vienai mājā ar pērtiķēnu un zirgu, braukt uz dienvidu salām.

Karlsons gan kā personāžs man šausmīgi krita uz nerviem, nekādi nevarēju saprast, kāpēc Brālītis pacieš to egoistisko sivēnu, kaut arī viņam desmit propelleru uz biksēm būtu.

Brāļi Lauvassirdis man likās baisa un valdzinoša. Lasīju vairākas reizes, lai iemācītos beigās tikt pāri tai ļoti dīvainajai sajūtai, kovēl šobrīd nemāku aprakstīt.

Ronju izlasīju tikai kādos trīspadsmit gados. Patika ļoti, ļoti, sapratu, ka, mazāka būdama, iemīlētu vēl vairāk par Pepiju.

Emīls pieaugušai patika labāk kā bērnībā.

Ā, un vēl - "Sālsvārnas salas vasarnieki"! Pavisam nesen pārlasīju vēlreiz. Ļoti mīļa grāmata!

(juceklīgi un saraustīti)
Kā pirmā grāmata nāca vai nu Karlsons, vai Emīls, abi pedagoģiskos nolūkos pārlasīti vēl rudenī. Pirmajam ir fantastiski dialogi un mājiņa, otrajam - viss pārējais.
Tad bija 'Ronja' ar nežēlīgajām harpijām, 'Pepijā' patika zirga, Nīlsona kunga un viņas bagātība. 'Sālsvārnas salas vasarnieki' ir kolosāls vasaras stāsts, atmiņā iespiedies ar to, ka pirmā lasīšana notika sinhroni nervu spēlei ar Baismīgu KaimiņKaķi.
Sprīdīša sērijā publicētais - so so gan stāsti, gan Mio manu Mio, kas varbūt pat bija viens no pirmajiem Lielās Nāvējošās Misijas stāstiem.
Bet 'Brāļi Lauvassirdis' patiešām bija tie, kas mazam bērnam lika aizdomāties par nāvi. Lasot raudājis neesmu nekad, satraucies un netaisnībai līdzpārdzīvojis - vienmēr.
'Trokšņuciema bērni' arī labi.

No ekranizētajām patikusi vien mūsu pašu Emīla versija, MmM filmā tiešām riebjas sākums un džina versija. Vajāšana mežā, pānstabules kalna ejās, kalējs, melnais cietoksnis un final battle - patikušās epizodes. Vēl atceros Ronjas iestudējuma harpijas pieguļošos tērpos 90to gadu sākumā lokālajā kultūras namā un Singajevsku kā Karlsonu turpat, bet jau citreiz :)

Jā, Brāļi Lauvassirdis bija tādi, kurus vienreiz izlasi un pēc tam jau tikai no nosaukuma vien trīsas pār kauliem. Vēl tagad. Keywords from there do that to me.

"Mio, mans Mio" sākotnēji lasīju krieviski (starp citu, tāpat kā Hobitu). Bija manuprāt ļoti labs tulkojums un arī ļoti labas ilustrācijas, kuras pēc tam vēl ilgi atdarināju (ļaunie Kato kalpi ftw!). Latviskais pēc tam vairs tā (vecums jau arī nebija vairs tas droši vien).

Bērnībā mājinieki mani sauca par Brālīti; un Karlsona citātus es zināju no galvas.

Lennebergas E. ir klasika gluži saprotamu iemeslu dēļ, kaut arī pie tās es tiku stipri vēlāk nekā pie pārējām -- ~9g.v.

Pepija bija topā kā vide, ar kuru sablendot savas fantāzijas, kā arī dēļ citātiem ("jau pusotru nedēļu ciešam no šņaucamās tabakas trūkuma", "šitas kanibāls iestādīja savu pēdējo kartupeli").

Papildus, aptuveni tai laikā, kad lasīju Pepiju, mājās uzradās Baušķenieks, konkrēti dziesma "Spoki", so "māja uz vistas kājas" man neglābjami saasociējas ar feinu spoku māju (tur bija Pepijā viena tāda epizode, kur viņas māja bija aprakstīta naktī).

Bet principā vairāk par Lindgrēnu laikam pat patīk/patika Jansone ar (lielie stāsti arī bija forši, bet mazo stāstiņu krājumā "Neredzamais bērns" bija tas par to troļļu tēvu un baltajiem zalkšiem, eh...).

(Reply to this) (Thread)

- vai jūs ciešat no vasaras raibumiem?
- nē, es neciešu!
:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

o, to es biju aizmirsis! :)

maza smalka krumelīra, negribu es izaugt līla!

(Reply to this) (Parent)

Un Ronja arī bija baisi kruta.

Tajos Lindgrēnas stāstos vispār ir (un Ronjā it īpaši) kaut kas ārkārtīgi, pamatīgi ... nu, nepastarpināts, vai?


Filma man patika, bija krievu tulkojums pa virsu un kruti it īpaši toreiz šķita tie mazie mudaciņi, pie kuriem Ronjai iekrita kāja un kuri latviski vāvuļoja "kam'viņ'tā dar? kam'viņ'mums'tā'dar?"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pareizi, vēl Ronjas filma ar mazo rumpainīšu ainu!

(Reply to this) (Parent)

filmu laikam neesmu redzējusi, bet šī frāze ir viens no biežākajiem manis izmantotajiem literatūrcitātiem. visai bieži, kad dzīve un pasaule man dara gauži, es pie sevis purpinu, "kamviņtādar, nu kamviņmumstādar?"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es zviedriski neoficiālās sarunās biežāk pasaku 'voffo' nevis 'varför' :)

(Reply to this) (Parent)

:)

pareizi, rumpainīši! krieviskajā filmā viņi bubināja: нупочемуонатакделает? нупочему? kas kkā pat vairāk iegūlās atmiņā.

Tas man atgādināja. Pirms kāda laika, vācot savas pēdējos krāmus no svešiem dzīvokļiem, ar brāli uzdūrāmies viņa savulaik zīmētajām galda hokejam figūriņas - viena komanda bija pelēkie mošķuļi un otra Borkas laupītāji:



tas droši vien bija tāds universāls storijs, jo gadu starpība mums liela, bet tā grāmata un filma bija topā abiem. nu jā, tiesa gan, tajos laikos jau nebija arī pārdabiski lielas izvēles.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ģībstu! nav citam vārdam vietas :)))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tagad sadalījām komandas uz pusēm :)

(Reply to this) (Parent)

Kōlo-sāli! Ripai piestāvētu Šerifa galva :)

(Reply to this) (Parent)

Jā, man kopumā arī Jansone labāk, daudz vairāk detaļu atceros, nezin cik reizes izlasīju, galu galā pat cibas jūzerpikčās tēli figurē. Toties ne ar vienu grāmatu nebija kā ar Lauvassirdīm, ka pēc tam nevar pacelt atkal.

(Reply to this) (Parent)

Gari nekomentējot savas attiecības ar Lindgrēnes grāmatām (jo skaidrs, ka viss labākais jau patiekts, nostaļģiskās jūtas atstāšu pie sevis), vien piebildīšu, ka parasti tas, kas bērnu filmās atmests, tas, kas nepieciešams sakarīgam stāstam, ir arī bērniem visvajadzīgākais. Tās mācības par dzīvi, sapņiem, cilvēciskajām attiecībām, kas ir "Mio, manu Mio", "Brāļos Lauvassirdīs", "Bezgalīgajā stāstā". Un man par to ārkārtīgi sāp sirds.

Brāļi Lauvassirdis rullēja.
Aber par tulkojumiem - man tāpat bija ar Lopkautuvi Nr.5.

Pirmā bija Ronja. Laikam visspilgtāk tā epizode kā Matiss meta cepeti pret sienu un Lūvise šamo paņēma, norīrīja un lika galdā - īsta ģimenes strīdu risināšanas paraugstunda. Vēl - kā Ronja un Birks lēkāja pāri aizai.
Mio, laikam kā daudzi, noskatījos pirms izlasīju. Un, kad izlasīju, tad jau šķita, ka tie ir divi dažādi stāsti. Nesen noskatījos atkal, ja distancējas no grāmatas - ir ok. Un bērnībā jau pieķeksēju, ka Jum-Jum'a tēls tīk stipri labāk :D Un Kristofera Lī Kato, ai ku briesmīgs šams šķita.
Brāļi Lauvssirdis. Pārlasījusi esmu neskaitāmas reizes. Ilgi nesapratu, bet aizķēra sirsniņā ļoti. Tik viena no lielākajām pārdomām bija, ja jau brāļu māmiņa vēl nebija nokļuvusi Nangijālā, tad cik ilgs laiks paies, kamēr viņi nokļūs (ai, atmiņa, atmiņa) tālāk.
Lennebergas Emīls. Trakot patika kā viņš savu mazo māšeli uzvilka karoga mastā. Patika, bet tomēr nekādas tuvākas emocijas.
Karlasons un Pepija - garlaikojuši.

es te tagad palasījos, ko citi raksta, un - taisni vai kauns atzīties un sirds nav krūtīs, bet šitā rakstniece man nekad nav patikusi, goda vārds.
un visa sprīdīša sērija man ir trūlī riebusies no pašiem pirmsākumiem.
un vispār, es deviņu gadu vecumā lasīju parīzes dievmātes katedrāli un episkus sieviešu romānus, tipa "Sieviete bez vārda: samainīta bērna likteņi". :)

(Reply to this) (Thread)

un ar ko tad sprīdīša bibliotēkas 4.sējums, asaru gabals 'bez mājām' sliktāks par sieviešu episkajiem?
un vispār, apzinīgi padomju bērni 9 gadu vecumā lasīja bredberiju un azimovu un karsti vēlējās kļūt par kosmonautiem!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu vot sprīdīts man nevilka, tur visas tās gaudenās pasakas, kas, man šķiet, bērniem nemaz nav domātas. a es biju traki dzīvespriecīgs un dzīvelīgs bērns, nu tāds emīls tikai ar bizēm un brunčos, un man galīgi negribējās lasīt visādus tur riekstkožus un hreņas par izdegušām raķetēm :)
jā, nu, azimova un bredberija periodu gan es laikam esmu jau nokavējusi. pēc parīzes dievmātes katedrāles perioda man uznāca periods, kad aizgūtnēm lasīju deividu morelu un bezbožna gribējās iet armijā :)

(Reply to this) (Parent)

un kā ar "mežā nav neviena laupītāja"?