Gari nekomentējot savas attiecības ar Lindgrēnes grāmatām (jo skaidrs, ka viss labākais jau patiekts, nostaļģiskās jūtas atstāšu pie sevis), vien piebildīšu, ka parasti tas, kas bērnu filmās atmests, tas, kas nepieciešams sakarīgam stāstam, ir arī bērniem visvajadzīgākais. Tās mācības par dzīvi, sapņiem, cilvēciskajām attiecībām, kas ir "Mio, manu Mio", "Brāļos Lauvassirdīs", "Bezgalīgajā stāstā". Un man par to ārkārtīgi sāp sirds.