| Piezīmes no pagrīdes |
[May. 27th, 2012|12:20 am] |
Attopos atkal no smadzeņu satricinājuma. Šķiet, nu visa gudrība būs izsista ārā uz neatgriešanos. Būšu īsts laimīgs ciema vientiesītis. Cerams. Mazliet laimīguma noderētu.
Šodien gulšņāju sarāvusies un čīkstīga kā tāda bumbiņā saburzīta, neizdevusies pašnāvnieka atvadu vēstulīte. Cerēju atrast mazliet miera meditatīvā veloaplītī, bet kur nu. Šodien laikam pilsētelei svētki, un viss pilns ar līksmi promenādējošiem cilvēkiem. Lai jau līksmojas, tas jauki, tikai nesaprotu šejieniešu paradumu slāt tieši pa to trotuāra pusi, kas apzīmēta kā veloceliņš. Ja ikdienā to dara apmēram 80% gājēju (komplektā ar bērnu ratiņiem un suņiem) un skrējēju, plus vēl pa vidu visiem neprognozējami maisās skrituļslidotāji, tad šodien tā uzvedās visi 100%. Var to saprast vietās, kur trotuārs ir vienkārši sadalīts divās daļās bez skaidrām norādēm, ļaujot cilvēkiem tējas biezumos meklēt atbildes, pa kuru pusi viņiem jāpārvietojas, bet pārsvarā tomēr ir skaidri saskatāmas zīmes, kas norāda, kur kuram jāatrodas. Parasti piekāpīgi apbraucu tos, kuriem tuvojos no mugurpuses, pretīmnākošajiem atkarībā no garastāvokļa reizēm minos taisni virsū ar seju kā samuraju zobena asmens, bet šodien nācās vienu nabagu taranēt, jo tikko biju izlīkumojusi starp pāris bariņiem, slīdēju lejup no pakalniņa, tāpat jau bremzēdama, un tur nu viņš bija, gāzelīgas pīles un gliemeža bērns. Žēl. Žēl, ka nedarīju to tīšām, tad nebūtu sanācis tik maigi.
Vispār, manuprāt, būvēt veloceliņus mazpilsētā ir muļķošanās, jo satiksme uz ielām nav nekāda lielā (ja nu nedēļas nogaļu vakaros, kad čaļi izrādās dāmām ar visādiem rallistu paņēmieniem), un lielākā daļa pilsoņu murcās tieši pa trotuāriem. Ja nu vēl kādreiz sadomāšu braukt pa veloceliņu, uzvilkšu svītras uz sejas ar sarkano lūpukrāsu, iespraudīšu matos spalvas un paņemšu cirvi no kurtuves, lai visi saprot, ka esmu tīrasiņu kuce, nebarot un nekaitināt. (Taisnīguma vārdā jāpiebilst, ka arī riteņbraucēji mēdz uzvesties neglīti, piemēram, reiz kāda velotante mani lamāja tādiem vārdiem, kādus nekad nebiju dzirdējusi tāda gadagājuma tantes lietojam, kaut nemaz neatrados uz veloceliņa. Turpināšu uzskatīt, ka cilvēki dziļākajā būtībā ir labi un skaidrām sirsniņām, vienkārši bieži atstāj brilles mājās.)
Pēc šiem jautrajiem svētku piedzīvojumiem vēl vairāk kā pirms tam alku vai nu kāda sadraudzīga cilvēka, vai dziļa skatiena kādas ļergas pudelē. Pirmo deficīts, otro - nē, nē, nē. Gāju gravmalā sēdēt ar bezalkoholisko alu, blūzu, un tur - saulriets, kuru būtu jābaidās aprakstīt pat [te ievietot kāda izcila autora uzvārdu], otrā pusē savukārt salūtiņš uz vēl pagaišām debesīm, tā viņus vajadzētu šaut vienmēr, tad paliek pēc tam tādas dūmu pieneņpūkas. Un manas debesis skaidras, mēnešreizīgo bēdu mākoņi pastumti prom. Var ar smaidu vērot, kā skuķēni pirms zaļumballes ceļmalā nomaina kedas pret augstpapēdenēm, visādi bariņi turpat pie veikala tukšo divlitrenes un vairs, šķiet, nezied ievas Siguldā, lai cik par to dziedātu no attālām skatuvēm.
Kopsavilkums - gremdējos sīkumos, slēpjos no svarīgā; man ir mazliet vientulīgi, priecāšos, ja kāds kādreiz apciemos. Vai tamlīdzīgi.
|
|
|
