(juceklīgi un saraustīti)
Kā pirmā grāmata nāca vai nu Karlsons, vai Emīls, abi pedagoģiskos nolūkos pārlasīti vēl rudenī. Pirmajam ir fantastiski dialogi un mājiņa, otrajam - viss pārējais.
Tad bija 'Ronja' ar nežēlīgajām harpijām, 'Pepijā' patika zirga, Nīlsona kunga un viņas bagātība. 'Sālsvārnas salas vasarnieki' ir kolosāls vasaras stāsts, atmiņā iespiedies ar to, ka pirmā lasīšana notika sinhroni nervu spēlei ar Baismīgu KaimiņKaķi.
Sprīdīša sērijā publicētais - so so gan stāsti, gan Mio manu Mio, kas varbūt pat bija viens no pirmajiem Lielās Nāvējošās Misijas stāstiem.
Bet 'Brāļi Lauvassirdis' patiešām bija tie, kas mazam bērnam lika aizdomāties par nāvi. Lasot raudājis neesmu nekad, satraucies un netaisnībai līdzpārdzīvojis - vienmēr.
'Trokšņuciema bērni' arī labi.

No ekranizētajām patikusi vien mūsu pašu Emīla versija, MmM filmā tiešām riebjas sākums un džina versija. Vajāšana mežā, pānstabules kalna ejās, kalējs, melnais cietoksnis un final battle - patikušās epizodes. Vēl atceros Ronjas iestudējuma harpijas pieguļošos tērpos 90to gadu sākumā lokālajā kultūras namā un Singajevsku kā Karlsonu turpat, bet jau citreiz :)