|
Feb. 16th, 2009|12:48 am |
Jā, Brāļi Lauvassirdis bija tādi, kurus vienreiz izlasi un pēc tam jau tikai no nosaukuma vien trīsas pār kauliem. Vēl tagad. Keywords from there do that to me.
"Mio, mans Mio" sākotnēji lasīju krieviski (starp citu, tāpat kā Hobitu). Bija manuprāt ļoti labs tulkojums un arī ļoti labas ilustrācijas, kuras pēc tam vēl ilgi atdarināju (ļaunie Kato kalpi ftw!). Latviskais pēc tam vairs tā (vecums jau arī nebija vairs tas droši vien).
Bērnībā mājinieki mani sauca par Brālīti; un Karlsona citātus es zināju no galvas.
Lennebergas E. ir klasika gluži saprotamu iemeslu dēļ, kaut arī pie tās es tiku stipri vēlāk nekā pie pārējām -- ~9g.v.
Pepija bija topā kā vide, ar kuru sablendot savas fantāzijas, kā arī dēļ citātiem ("jau pusotru nedēļu ciešam no šņaucamās tabakas trūkuma", "šitas kanibāls iestādīja savu pēdējo kartupeli").
Papildus, aptuveni tai laikā, kad lasīju Pepiju, mājās uzradās Baušķenieks, konkrēti dziesma "Spoki", so "māja uz vistas kājas" man neglābjami saasociējas ar feinu spoku māju (tur bija Pepijā viena tāda epizode, kur viņas māja bija aprakstīta naktī).
Bet principā vairāk par Lindgrēnu laikam pat patīk/patika Jansone ar (lielie stāsti arī bija forši, bet mazo stāstiņu krājumā "Neredzamais bērns" bija tas par to troļļu tēvu un baltajiem zalkšiem, eh...). |
|