Pirmā bija Ronja. Laikam visspilgtāk tā epizode kā Matiss meta cepeti pret sienu un Lūvise šamo paņēma, norīrīja un lika galdā - īsta ģimenes strīdu risināšanas paraugstunda. Vēl - kā Ronja un Birks lēkāja pāri aizai.
Mio, laikam kā daudzi, noskatījos pirms izlasīju. Un, kad izlasīju, tad jau šķita, ka tie ir divi dažādi stāsti. Nesen noskatījos atkal, ja distancējas no grāmatas - ir ok. Un bērnībā jau pieķeksēju, ka Jum-Jum'a tēls tīk stipri labāk :D Un Kristofera Lī Kato, ai ku briesmīgs šams šķita.
Brāļi Lauvssirdis. Pārlasījusi esmu neskaitāmas reizes. Ilgi nesapratu, bet aizķēra sirsniņā ļoti. Tik viena no lielākajām pārdomām bija, ja jau brāļu māmiņa vēl nebija nokļuvusi Nangijālā, tad cik ilgs laiks paies, kamēr viņi nokļūs (ai, atmiņa, atmiņa) tālāk.
Lennebergas Emīls. Trakot patika kā viņš savu mazo māšeli uzvilka karoga mastā. Patika, bet tomēr nekādas tuvākas emocijas.
Karlasons un Pepija - garlaikojuši.