Man bērnībā ļoti patika Pepija. Laikam tāpēc, ka es pati biju līdzīga Annikai, un man ļoti būtu gribējies būt stiprai, drosmīgai, neiet uz skolu, dzīvot vienai mājā ar pērtiķēnu un zirgu, braukt uz dienvidu salām.

Karlsons gan kā personāžs man šausmīgi krita uz nerviem, nekādi nevarēju saprast, kāpēc Brālītis pacieš to egoistisko sivēnu, kaut arī viņam desmit propelleru uz biksēm būtu.

Brāļi Lauvassirdis man likās baisa un valdzinoša. Lasīju vairākas reizes, lai iemācītos beigās tikt pāri tai ļoti dīvainajai sajūtai, kovēl šobrīd nemāku aprakstīt.

Ronju izlasīju tikai kādos trīspadsmit gados. Patika ļoti, ļoti, sapratu, ka, mazāka būdama, iemīlētu vēl vairāk par Pepiju.

Emīls pieaugušai patika labāk kā bērnībā.

Ā, un vēl - "Sālsvārnas salas vasarnieki"! Pavisam nesen pārlasīju vēlreiz. Ļoti mīļa grāmata!