Šodien bija pēdējā autoskolas teorijas lekcija, piecas nedēļas pārskrēja nemanot. Vakar ar šausmām gaidīju šo dienu, jo likās, ka vakarā būšu nogurusi, jo 9:00-13:05 autoskola, 14:00-18:00 darbs, bet nē ir ļoti pat ok. Ja diena nav morāli/fiziski grūta, tad nav absolūti nekādu noguruma pazīmju.

Runājot par braukšanu, esmu braukusi jau sešas reizes. Pirmās divas es ļoti priecājos par savu ātro progresu, bet pārējās reizes šausminājos par pāri ielai skrienošām tantēm, kurām katrā rokā pa maisam un tās tik iziet/izskrien uz ceļa neatļautās vietās. Vēl es šausminājos par intensīvo Rīgas satiksmi Pārdaugavā - ak tu dies, nu kā šitādos apstākļos var pamanīt visas zīmes, paspēt ieskatīties visos spoguļos, uzmest aci spidometram, pačibināties ap ātrumkārbu un vēl neietriekties nevienā citā mašīnā! Tagad ir pilnībā skaidrs, ka ar 14 braukšanas stundām man nepietiks.

Kad pasniedzēja vienā no lekcijām teica, ka sievietes bieži jauc labo un kreiso pusi, es pie sevis klusiņām pasmīnēju, bet, kad instruktors man teica griezties pa kreisi, bet es apzinīgi iesniedzu labo pagriezienu un nogriezos pa labi, man tiešām bija kauns. Tad viņš teica -" āāā, tu mums jauc puses!" Un tad par visiem nākošajiem pagriezieniem viņš mani informēja sekojošā veidā - "pagriezies pa labi" (un māj ar savu labo roku), "pagriezies pa kreisi" (māj ar kreiso). Instruktors man ir ideāls, lai arī kādus sūdus es gandrīz nebūtu sastrādājusi uz ceļa, viņš vien klusām nopūšas un tad septiņpadsmito reizi skaidro, kāpēc tā darīt nevajag/nedrīkst.