Vakar tramvajā redzēju sievieti gados, tā ap 80, bet piebildīšu gan, ka es nudien neesmu tā, kura gadus precīzi spēj noteikt, jo tur jau visādi faktori slēpjas.
Ap kaklu apliktas divas balto pērļu virtenes, uz acīm saulesbrilles, kurām uz malām ir neiedomājami daudz spīdīgo akmentiņu un uzraksts "Dior", mati sataisīti uz augšu, nu tā pa skaisto un sasprausti ar spraudi, kurā arī dominē mazie, baltie spīdīgie akmentiņi. Un nav nozīmes, vai Diors bija/nebija feikots un vai pērles bija īstas, bet viņa nudien māk skaisti novecot - uzpucēties un starot savā sievišķībā, stalti stāvēt un nēsāt savus gadus kā rotas, jo īstākais starojums nenāca no tiem akmentiņiem, bet gan tas bija ap viņu, kā noskaņa, kā aura, kā kaut kas tāds, ko gadi nespēj salauzt, vien norūdīt.