Nav tās sajūtas kā bērnībā "jē, man rīt vārda diena! Nu tik būs!"
Nebūs. Negribu, ir vienalga.

Esmu sākusi lasīt Kolīnas Makkovas "Dziedoņi ērkšķu krūmā", 1989.gada izdevumu.
Nopumpēju arī filmu, bet to es skatīšos, kad izlasīšu grāmatu, jo negribu, lai filmas piedāvātie tēli bojā/pazudina tos tēlus, kādus esmu sazīmējusi savā iztēlē. Patiesībā, man ir aizdomas, ka filmu esmu redzējusi agrā bērnībā. Nu vismaz dažas ainas pazib, un saturs arī pagaidām atbilst. Viena aina man ir iespiedusies sevišķi stipri atmiņā, bet līdz tai es vēl neesmu tikusi. Nezinu, kāpēc es neko neatceros par kailo mācītāju lietū, varbūt to ainu filmā nemaz nerādīja vai arī vecāki aši novērsa manu uzmanību, vai es neatceros.

Ome atkal slimnīcā.