Tātad - sesija jau kādu laiciņu nokārtota (vīī), brīvdienu nedēļa pagājusi, esmu paciemojusies pie savējiem apmēram 4-5dienas. Pārliecinājos, ka ilgi tur būt es nespēju. Pa šo laiku esmu pieradusi pie sava dienas ritma, ēšanas ritma un vēlmēm, vārdu sakot pie patstāvības. Nu un viņi ir tie, kas vienu reizi kaut ko piedāvā, es jauki atsaku, atkal piedāvā, es atkal jauki atsaku, atkal piedāvā, es saku, ka jau teicu, ka nē, un tad šie beigās kaut ko nomurmina un apvainojas/sadusmojas, es jau nemaz nerunāju par to, ka tētis analizē katru manu ēdienreizi, kādus vitamīnus es uzņemu vai neuzņemu utt. Nu nepatīk man tāda uzraudzība, kā nekā man pašai sava galva uz pleciem, pati esmu lieliski informēta par uzturu, uztura virzieniem, nepieciešamajām barības vielām utt. Galu galā es pati zinu labāk, ko man vajag. Labi viss, punkts, iziets etaps. Un dažas dienas jau var paciest. Būtu jau ciešamāk, ja es tik ļoti nenoilgotos pēc J. un Robja. Jau tās pašas dienas vakarā man viņu pietrūka.
 
Un rītdien man atsāksies mācības, man būs brīvas pirmdienas, bet lekcijas bieži vien sāksies 8:30, tas man nepatīk, jo man patīk labi izgulēties. Otrdienas ir ļoooti pārbāztas, manis pēc pirmdienas varētu nebūt brīvas, bet nu vismaz pārējās dienas būtu balansētas.