Nejaušības veido likteni vai liktenis veido nejaušības(?). Es pat nezinu, vai ticu liktenim. Notikumu virkne kā sīki ķēdes posmiņi ir izveidojuši mūsu dzīvi tādu, kāda tā tagad ir, tieši tāpēc mēs esam te, tagad, tik daudz kam izgājuši cauri, un nākotnē būs vēl un vēl.
 Pēdējie ieraksti lielākā daļa ir Privāti, un es nezinu, kāpēc tā. Iespējams, es negribu zaudēt savu privāto telpu - dažām domām, pārdomām jābūt tikai un vienīgi manām. Patiesībā pēdējā ~pusgada laikā arī īpaši ne-rakstās. Ha, bet tas nemaz nav dīvaini, dienasgrāmatas pēc savas būtības taču ir privāta padarīšana - cilvēka pārdomas par dzīvi, piezīmes, pārdzīvojumi and so on.