Rīga nekādīgi nejūtu gadalaikus. Vai tiešām bija rudens - vējš spēlējās ar krāšņajām krāsainām lapām, daba pamazām iemiga? Vai tiešām bija ziema - sniegpārlas uzgūlušās uz katra koka zara, pat vissmalkākā, tādejādi radot satriecošu skatu, kas man nudien asociējas ar ziemu. Un kur tad sarkankrūtīši, kuru sārtā spalva lieliski kontrastē ar sniegbalto sniegu? Liekas, ka pati visu šo laiku biju aizmigusi vai zaudējusi visas savas maņas, jo to visu neredzēju, nejutu. Man vienmēr ir licies, ka katram gadalaikam piemīt tikai tam raksturīga īpašā smarža, bet nu es ar nožēlu atzīstu, ka to nejūtu.
 Mitras, krāsainas koku lapas, kuras vienu pēc otras, rūpīgi izvēloties, sev saspiestā un nedaudz neveiklā saujā vāc bērni. Uzreiz iedomājos to nopietno, ieinteresēto un reizē sajūsmas pārņemto sejas izteiksmi, mazos, vēl neveiklos, pirkstiņus.
 [...] Skraida un lēkā pa lapām, piebāž sev pilnas kabatas ar ozolzīlēm un spīdīgiem, brūniem kastaņiem. - rudens, tā smarža.

Tad jau es īpaši nejutīšu arī pavasari. Tas smaržo pēc kūstoša sniega, nedaudz uzsilušas, mitras zemes, lipīgiem liepu pumpuriem, ziedošiem ķiršiem, ābelēm un ievām, pirmajiem tauriņiem.
Rīga, Rīga.