Piektdien 17:00 būs jāiet uz skolu, tad arī uzzināšu, kā man gājis eksāmenos. Sarunājām ar Solvitu, ka iesim kopā. Uztraukuma nav, vismaz šobrīd. Bet nojaušu, ka paņemšu to šit of peiper un iešu mājās, uztaisīšu kafiju, noklausīšos dažas dziesmas. Un, kad neviens nebūs līdzās, malkojot kafiju ar pienu, es ieskatīšos. Ja nu gadījumā saskābšu, lai nevienam tas nebūtu jāredz. Ar negatīvo censties tikt galā pašai, bet pozitīvo neierobežotā daudzumā dod citiem.
Nekas varens nebūs. Būs kaut kas pa vidu. Un tad vēl būs kaut kur jāstājas. Es atlieku uz pēdējo brīdi galīgo lēmumu par to kur, ko, kāpēc. Man nedaudz bail no pārmaiņām. Esmu tik ļoti pieradusi pie savas mazās mācību gada rutīnas. Izrāpties no gultas, sēžot pie datora, padzert kafiju, lēnām taisīties uz skolu (tāpēc man patīk pamosties 5:00 vai 6:00). Mani nesteidzīgie rīti. Tad būt skolā, runāties ar vairāk vai mazāk iepazītiem cilvēkiem, smieties kopā, špikot kopā, grauzt zinību granītu, censties saprast, saprast, spēlēt kārtis, šmaukties kāršu spēlē, zīmēt uz burtnīcu malām, katru rītu ar smaidu uz lūpām, lai arī kāds būtu garastāvoklis, sveicināt klasesbiedrus, katru dienu nākt no skolas kopā ar klasesbiedriem, mums pa ceļam, ja pat jāiet uz pavisam citu pusi. Ienākt mājās. Kaķis sagaida. Atpūta. Ap 18iem parasti manējie pārrodas mājās. Pieradu pie tā visa, pie viņiem, viņu ieradumi, kaut kādi sīkumi, tas viss jau iepazīts un zināms. Mājas darbi, dators, miegs, blakus guļošs kaķis, kas dažreiz traucē miegu. Un viss sākas no sākuma.
Man ir neomulīga sajūta no tā, ka es nezinu, kā būs šogad. Esmu cilvēks, kas pierod.