ar Evitu noriteņoti 45km, nedaudz salijām, bet tā pat foršāk. Kad aizbraucām uz to vietu, kur jau jāgriežas un jābrauc atpakaļ, nolēmām pašūpoties. Šūpojāmies. Tad viņa ieraudzīja kazu, nolēma paglaudīt. Paglaudīja jau ar'. Mināmies, runājāmies bez apstājas, smējāmies, runājām par to, cik skaisti ir tumšie lietus mākoņi mums priekšā, tur augšā, un, cik skaisti ir caur tiem krītošie saules stari, cik skaists ir rudzu lauks un rudzupuķes. Mēs runājām par daudz ko. Tagad esmu izpūrusi un trakoti čirkaina. Man patīk tas meitēns, goda vārds. Jau sen neesmu palikusi tur pa nakti. Atceros viņas istabu, kad viņai uznāca lielais iedvesmas vilnis. Vienā istabas stūrī no mazām, krāsainām pērlītēm top kāda puķe, pērlītes izbārstītas. Kaut kur istabas citā malā vāļājas kaut kāds interesants, greizs koka zars, tam līdzās zāģis, turpat koka skaidas. Kaut kur turpat netālu top vēl kaut kas interesants. Viņai ir daudz ideju, kā arī pacietības tās realizēt. Tajā radošā procesa karstumā nav svarīga kārtība istabā. Man patīk tas radošais haoss. Viņa ir burvīga.
Kāpņu telpa smaržo pēc krāsas. Kāpjot lejā, pie kādām durvīm ir balta krāsas svītra. Tātad kādam iekšā būs baltas durvis. |