esmu tik pasīva, ka bail paliek. Izskatās, ka šo dienu sēdēšu mājās, neko nedarīšu. Varbūt vakarā aizriteņošos kaut kur.
Pēdējos 2 mēnešus biju pieradusi kaut kur skriet, kaut ko vajadzēja paspēt izdarīt, paspēt iemācīties, sagatavoties pēdējiem kontroldarbiem, kaut ko pamācīties eksāmeniem, visu laiku kaut ko darīju, bet pēdējā laikā sanāk tikai sēdēt uz vietas. Riteņbraukšanu neskaitu. Būs kaut kā jāmaina sava ikdiena, lai mazāk sanāktu sēdēt mājās. Varētu mēģināt riteņot divreiz vairāk :D sen man nav bijis nogurums un sāpes kājās no tās padarīšanas. Bet gribās. Gribu noguruma sajūtu.

Diena tomēr nebija tik bezcerīgi pasīva, kā sākumā likās. Saruna ar Solvitu iekš skype, kuras rezultātā nolēmām kopā aizriteņot līdz Rāznas ezeram. Satikāmies ap 17:00. Aizlaidām līdz tai vietai, kurai gribējām, pašūpojāmies uz šūpolēm, pamērcējām kājeles ūdenī, noīrējām katamarānu un tad vēl pavizinājāmies pa viļņiem. Tā diezgan aktīvi sanāca. Šodien noriteņoti 50,4km. Patīkams nogurums, pozitīvas emocijas. Tas īsumā ir viss. Vēl jau bija arī jaunieši, kuri brīnījās par mūsu kāju spējām, jautāja, vai tās nesāp, bija arī bijušais matemātikas skolotājs, ar kuru mēs sasveicinājāmies, kā arī kaut kāds bariņš atpūtnieku, kuri jautāja, kur mēs braucam. To viņi jautāja divas reizes, kad mēs braucām šiem garām. Un vēl mēs laiku pa laikam kaut ko uzdziedājām, daudz smējāmies.
Neko vairāk negribās rakstīt. Kaut kāds slinkums vai nespēja. Tagad esmu spējīga tikai uz tējas dzeršanu, mūzikas klausīšanos, runāšanos, gulēšanu, visu, kas saistīts ar mazu piepūli, bet ne domāšanu par teikumu uzbūvi un pēc iespējas precīzāku dienas izklāstu. Bija forši.