pirms apm. 12h mēs vēl sēdējām uz soliņa, rokās cieši sadevušies, apskāvušies. Man nepatīk vilcieni, man tie tiešām nepatīk, kad kādā no tiem iekāpj kāds, no kura negribās atvadīties - viņš.
Es nejūtu, kā pēdas pieskaras zemei. Tas ir tad, kad katra ķermeņa šūna alkst pēc viņa pieskāriena, katrs sirdspuksts vēlas būt tuvāk viņa sirdij. Katrs viņa smaids silda siltāk par sauli.
Ja tas ir sapnis un kāds mani taisās pamodināt, tad viņam draud nopietna dabūšana bietē. ;D


Rīt paredzēts: visa kārtošana, kaut kādas (vēl jāizdomā, pie kā ķerties klāt) grāmatas lasīšana, riteņbraukšana (ja būs piemērots laiks) un tad jau redzēs, kas vēl.
Parīt nu jau bijušās kl.biedrenes (šeit der vārds - draudzenes) sauc kaut kur aizriteņoties un piknikoties.

kaut kāda tukša diena šodien. Pamodos, paēdu, padzēru kafiju ar pienu, sataisījos, aizriteņojos pie māsas, kādu laiku pacepos saulē, daudz smējos ar Evitu, grimases, ķēmošanās, basas kājas, laistīšanās ar ūdeni. Kaut kad mēs varētu pievērsties nūdismam, jā. Tad vismaz nebūtu ērmīgi balts viss tas, kas ir zem peldkostīma. Nu kaut kā tā šī diena pagāja. Vājprātīga tukšuma sajūta. Ak jā, kādi 30km šodien noriteņoti. Noguruma vispār nav.

Domas par un ap mīli :) Sapņoju atvērtām acēm.

šodien paredzēts noskatīties Zeitgeist.