Kārtējo rītu manos matos ir iemitinājušas sprogas, kuras, iespējams, šodien pat netaisnošu. Vareni.
Apziņa, ka jau ir sācies brīvlaiks, bet es vēl neko īsti neesmu ieplānojusi, nedaudz čakarē manu prātu. Tomēr ir prieks par to, ka beidzot esmu tikusi pie atpūtas. Pārāk bieži prasa -- kur es domāju stāties pēc skolas beigšanas. Un es ar smaidu uz lūpām atbildu, ka vēl nezinu. Man nav, kur steigties. Vēl 12.klase priekšā.
Viss, neko vairs negribu rakstīt, nemaz nav laika. Jāsteidzas, jāskrien! Dzīve sauc. Nesen pamodos, tagad aši jāģērbjas, jāsaklāj gulta, nedaudz jāsakārto istaba un prom. Šodien ir doma nobraukt ar riteni vairāk nekā parasti, vairāk nekā 40. Ja būs spēks un gribēšana.