MaKo
Draugi 
27.-Aug-2015 10:20 pm
Pārraku pusi dārza, nu labi, tikai vienu aizaugušu kaktu. Tik un tā nevar saprast, vai izskatas labāk vai vienkārši citādāk. Patiesība, tumsā izskatās diezgan romantiski.
Mūsu dārzs ir ... nu, košs un interesants, varbūt pat savdabīgs, eee.. jocīgs, bet tikai paša māte viņu varētu nosaukt par skaistu.
Daiļdārzniecības gēns mūsu plašākajā ģimenē atpūšas jau kura paaudzē, pie tam katris un ikviens rauj to sīko zemes pleķi uz savu pusi, kam ābeles jāstāda, kam gurķis, kam par visu vari vajag dilles. Es gan esmu pieticīga, man tikai ļaujiet puķītes paaudzēt. Šogad bija ļoti padevies samteņu gads, nu tad tās man ir visur. Visur, es teicu!
Māsīca Rūženka, kura gan ir daiļdārzniece pēc izglītības, dažreiz saka, ka vajadzētu varbūt tā kā te parakt un tur ne, bet es jau neapvainojos, mēs ar Rūženku drīkstam viena otrai iebakstīt par pirmo krunku un neizravētajam skābenem.
Papus saka, ka es esot kā babuška, kurai arī viss dāŗzs bija puķēs, es gan atceros, ka viņa bija gājusi stipri tālak, jo viņas dārza tāda zālāja nemaz nebija, tikai puķudobes, kuras atdalīja labākaja gadījumā akmeņi, bet pārējos šīfera lauskas. Babuška, kas jaunībā pirms kara bija smalka dāma, vecumdienās audzēja stādus un pārdeva vai iemainīja mazpilsētas puķu tirdziņā.
Tā kā lāpstas cilāšana nebija padarījusi apkārtni daudz gītaku, mēs ar Jaunkundzi uzkāpam uz velleriem (kā izrādījās es ar zemainiem ceļgaliem un kūdru krūšū bedrītē) un aizbraucam izpētīt pārupes ķīmiķu ciematiņu. Aplūkojām Metāna, Ozona, Kālija, Nātrija, Fosfora un Skābekļa ielu arhitektūru, tā kā ciematu viņi uzcēluši senajās kāpās, dažas ielas ir tik stāvas, ka mums bija bailīgi ripot lejā, un vispār jābrīnās, kāpēc celt mājas, viņi tak varēja vienkāršī ierakties nogāzēs kā hobiti.
27.-Aug-2015 10:38 pm - Restorāna “Kentucky Fried Chicken” testa režīma kongress
Tieši dienu pirms oficiālās atklāšanas AK, EK un kādam vājredzīgam rakstniekam neatradās nekā labāka, ko darīt, kā dienišķo maltīti doties nobaudīt kulta Rietumu restorānā KFC (nejaukt ar KKC). Apbruņojušies ar satrauktiem sirdspukstiem, daudz brīva laika un žūksni naudas, šo plānu arī drosmīgi īstenojām.

Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.

Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.

Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.

SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.

Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.

Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?

Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.

Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.

Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.

Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.

Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.



SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC

Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā

Kārie Rīgas KFC tīkotāji

AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā

EK un remdētais izsalkums

Jautrās dāmas un kungi

Atpakaļ pie latvietības un preambulas
27.-Aug-2015 09:30 pm
Vaimandieniņ, kā es šito biju palaidis garām, ko?

Neticami skaists, bik špokains albums – soundtracks gariem rudens vakariem un viskijam teātra izrādei.

Zrní & VerTeDance - Kolik váží vaše touha )

To, ka Zrní malači – to mēs it kā zinājām, bet nu uh!
27.-Aug-2015 09:39 pm - savu tēvoci vakar pat!
ironijas nervi, protams, vienkārši izkūst tevi atceroties par to, ka tās plašsaziņas līdzekļu padomes cīņas pret tautas tīro domu apgānīšanu pašreizējā kauja ir pret dziesmu no filmas, kuras sižeta līkloči tieši griezās ap iestāžu un tautas cīņu pret minēto tīro domu apgānīšanu, un patiešām pat par tieši to pašu dziesmu, par kuru cēlās tracis filmas sižetā: https://pbs.twimg.com/media/CNa0cRMU8AAwFor.jpg


protams, protams saite arī uz skaņdarbu:
https://youtu.be/48XreePDi8k
27.-Aug-2015 08:52 pm
   Jāatzīst, ka dzīvesveida izmaiņas ar bērnu ir radikālākas, nekā varēju padomāt - ir varbūt tādi loterijā vinnējamie bērni, kas tikai ēd un guļ, un ļauj gulēšanas laikā daudz ko padarīt, bet mūsējais guļ samērā maz, un starp gulēšanām labprāt mīl dzīvoties uz rokām vai klēpī. Tā ka šodiena, kad paspēju gan ar ratiem izbraukāt uz tirgu un veikalu, gan pat uztaisīt vakariņas (vairākos piegājienos), atzīstama par ļoti produktīvu. Vēl esmu ieguvusi jaunu perspektīvu uz satiksmes infrastruktūru - ja agrāk zināju, ka Ogrē ir diezgan sliktas kvalitātes ielu un ietvju segums, tad tagad saprotu, cik patiesībā stāvoklis ir katastrofāls; principā vienīgais gludais asfalts ir gar šoseju (kur atkal gaisa kvalitāte tā ne visai) un tad otrpus dzelzceļam ir pāris vietas, kur var pabraukāties bez nepārtrauktas izvairīšanās no bedrēm.
   Zvēri joprojām ļoti piesardzīgi attiecas pret jauno ģimenes locekli - ar interesi aposta, bet, tiklīdz sāk aktīvāk kustēties, tā mūk projām. Muris šodien pirmo reizi nogūlās mums blakus uz dīvāna, bet pie pirmā sparīgākā brēciena tomēr laidās lapās; Rižo gan nekas netraucē - guļ izlaidies kā kundziņš.
27.-Aug-2015 08:52 pm
atnācu uz Labieša jubilejas pasākumu. dzeru alu, pīpēju. parasti izvairos no smēķēšanas bērnu tuvumā.
bet te man iestājas dilemma.
ja stāvu un pīpēju un man blakus atnāk ģimene ar bērnu, iet prom vai?
not!
27.-Aug-2015 08:46 pm
Šodien kāds fāters ar bērnu krēsliņā aiz sevis straujā pagriezienā brauca pretī tieši pa vidu. Ieraugot mani (surprise!), rāva stūri pa labi. Ceru, ka viņam vismaz nav auto.

Tālāk, jau taisnā gabalā, pretī brauca divas pusaudzes; tā kura brauca celiņam pa vidu, skatījās telefonā ko turēja rokā. Pie mājām divi pavisam mazi meitēni savus riteņus noparkojušas tieši šķērsām celiņam, turpat uz celiņa kaut ko pētīja telefonā.

Iešu parunāt ar parakītiem, visnotaļ saprātīgām radībām.
27.-Aug-2015 04:29 pm
es gribu izlauzties no katra ieprieksheejaa domu kambara, es nekad negribu palikt pie vienaam domaam, es speciaali katru naakamo dienu domaashu citaadaak. un ja man praataa ienaaks kaada ljoti stipra doma, es vinju speciaali apgrieziishu otraadi un domaashu preteeji. es katru reizi veelos visu to ko uzbuuveeju meeneshu laikaa no domu kjiegjeljiem saspert un aizspert jo man nekas nav sveets, noteikti ne domas. un es staigaashu ar pliivojoshiem matiem un briivaam aciim, jo man nebuus neviena doma, kas jaapieskata, es buushu pavisam tik pat briiva un vairaak kaa veeji un koku galotniites un jebkas kas neeksistee nevienaa konkreetaa vietaa, kaa kvantu daljinja
27.-Aug-2015 06:03 pm - dienas piezīmes
sēdēt sapulcē uz dīvāniņa, kritiski piepisties un izskatīties pēc pidara ir sabiedriski derīgāk, nekā teikt un slavēt cita veikumu ar nekritiskiem gut, voldemār.
tbš, es to labi zinu, tik sev atgādinu.
27.-Aug-2015 03:17 pm
Būtu baigi jautri iedzert. Bet būs vēl jautrāk spāņvalodā. Bet apsveru domu nākamās 10 nodarbības apmeklēt pēc nelielas dažu nedēļu pauzes trešdienās pie foršās pasniedzējas. Un atsākt dzert ceturtdienās nevis otrdienās. Protams, ka Lielais Cibas Dievs lasa šo plānu un uzjautrinās, bet šobrīd man ir tāda pārliecība.
27.-Aug-2015 03:55 pm - #daily link
coffee
27.-Aug-2015 03:37 pm - par pateikt kā arī (nu tā kā tev šķiet, ka ir)
No vienas puses vienmēr pateikt kā izskatās no manas puses ir taisnīgi un īsta drauga cienīgi,- nu vismaz no standarta novēlējumu lapiņu loģikas. Tomēr jautājums par labumu paliek atklāts. Jo ja cilvēks skaidri nāk pie tevis ar: "pasaki man, ka visa pasaule ir pidari, bet, nē, nē, es tev neprasu norādīt uz savām kļūdām", tad vai bāzties virsū ar savu ķipa patiesību nav ciniski, lieki un ļauni? Ņemot vērā, ka nav jau tā, ka cita individuālā patiesībā būtu nez profesionāļa padoms. Ņemot vērā, to ka lielākā daļa cilvēku labi zina, savu problēmu sakni: proti, savilkt galus kopā un saprast, ka šodienas nediena ir vakardienas, iepriekšējo gadu, sliktu lēmumu rezultāts, vai arī vienkārši nejauša nelaimju virtene, var ikkatrs.

No vēl vienas puses arī šis ir mērīts ar manu mērauklu. Es ļoti labi zinu, kurš iztērē manu algu, es ļoti labi zinu, kas notiek ja vēlu ielec karjeras vilcienā, es zinu kurš vakar apēda 200 gramus siera cepumu un es zinu, ka dzert līdz krīt ir slikti. Vai man kaut ko darīt/nedarīt palīdz, ja citi iebāž ar seju sačurātajā- pietiekami reti, lai to uzskatītu par nejaušību. Aizvien vairāk sliecos domāt, ka viss ko varam citiem piedāvāt ir drauga plecs un praktiska palīdzība, bet "taisnīgais padoms" bieži vien ir tāds apgrūtinājums, ko pieņem dēļ pirmajiem diviem.

Vopšim pieaugušo dzīve ir grūta un tur vairs nekas nav tik viennozīmīgi kā gribētos.
27.-Aug-2015 03:23 pm - *
Nu, ziniet, sanāca gandrīz kā pirmslaulības dzīvē - pavisam nevainīgi aiziet uz koncertu, piedzerties, pārrasties mājās no rīta un, pirms iekrist komatozā miegā, nodoties kaislīgam seksam. Vienīgā atšķirība, ka sekss nebija take-away, bet gan home cooked.
27.-Aug-2015 02:28 pm

Īsi par mūsciema tehnoloģiskajām revolūcijām.

Dienās iemīļotajā piemājas dzertuvē ar plašu un pārliecinošu soli iesoļoja XXI gadsimts: jaunkundzes aiz bāra lepni demonstrēja karšu termināli, šitāds te vot scifi un šaitans tepat mūsu durvju priekšā tagadīt, ko domājies.

Nē nu ko, nopriecājies par minēto faktu, vakar izlēmu izlaist līdz šim obligāto pārgājienu līdz bankomātam un maksāšanas brīdī lepni vilku laukā plastmasas norēķinu līdzekli.

Pēc neskaitāmiem redžektiem visām man pieejamajām kartēm, dejām ar tamtamiem un vūdū rituāliem, meitenes nopūtās un teica "ai, atnes rīt kešā".

27.-Aug-2015 03:24 pm - Pilnmēness
Paskatījos kalendārā - toč pilnmēness tuvojas. Visi aptrakuši - gan cibā, gan ārpus.

Šodien pagalmā taisīsim burgerus - man ir brieža gaļa, kaimiņienei grills. Mērces jau B-Burgerā pasūtinātas, maizes iepirktas un ir cerība, ka būs arī, kas ēd.

Izlēmu, ka noteikti gribu tās permanentās uzacis, bet matiņu tehnikā noteikti.
27.-Aug-2015 03:14 pm
Dzerot kafiju, atcerējos brīvdienas, kad Dzimtenes ārēs tika nolemts uzņemt kofeinizētā dzēriena devu. Kafejnīca no skata laba, personāls smaidīgs. Pirmais zvans atskanēja, kad smaidīgā meiča kafiju nevis samala, bet ieklikšķināja no dzirnaviņām jau samaltu. Otrais - kad tādu pašu drupanu iestellēja apirātā un pēc brīža jau sniedza man tasīti brūna, karsta šķidruma. Intereses pēc nodzēris vienu malciņu, atstāju to uz galda. Jā jā, snobisms no manis tā vien spiežas ārā, bet neredzu jēgu pirkt normālu aprīkojumu un neaizsūtīt personālu uz vienas dienas apmācībām - par tehniku izdotā nauda vējā un klienti neatgriežas.
27.-Aug-2015 03:02 pm
Nemaz tik sen skatījos kolekciju "sievietes, kuras mēģina padzerties, bet acīmredzot nezina, ko darīt ar ūdens pudeli", kurā bija apkopoti ūdens ražotāju reklāmfoto. Tikpat labi varētu uztaisīt kolekciju "sievietes, kuras nezina, kam domāta pārtika" no "veselīgā uztura rakstu" ilustrācijām, kurās parasti ir redzama lieliski grimēta sieviešdzimuma būtne, kas, dziļi skatoties tev acīs, tuvina savai erotiski pavērtajai mutei kādu pārtikas produktu (parasti brokoli) nepārprotami bez mērķa sekmēt tā nokļūšanu savā barības vadā.
27.-Aug-2015 02:45 pm
Visai neparasti, aplūkojot vieglatlētu čempionāta medaļnieku listi, tabulas augšgalā neredzēt ne amerikāņus, ne krievus, ne arī, ņemot vērā, ka sacensības norisinās Pekinā, ķīniešu.
27.-Aug-2015 12:12 pm
Beidzot tuvojas rudens.
27.-Aug-2015 01:13 pm - Nav gala cilvēka krišanai..
Nez, vai var vēl zemāk krist - piespiedu kārtā esmu kļuvis linuxoīds. Tagad zinu, kā instalēt pakotnes, izveidot komandrindas scriptu ar daudzām atslēgām, kurš kopē failus no linux uz win, kur FTP stāv ,un kā viņu iebāzt cron, lai tas notiek ikdienas.
Nez, kas būs nākamais? Sākšu rakstīt appus priekš iOS?
27.-Aug-2015 10:29 am - un vispár
septembra vidú búshu LV, labprát saredzétos un iedzertu kopá ar cibieshiem ;)
27.-Aug-2015 12:20 pm
penijai ir tāda draudzene, kura brīžos, kad penija runā blēņas tipa "visi džeki mani grib", uz viņu kritiski paskatās un saka "kāda tu esi iedomīga kuce"
mums katram vajag tādu draudzeni
27.-Aug-2015 07:23 am
Vakar tas notika, tomēr. Kāda no apdullušajām jkundzēm, nespējot iztikt bez jkga sabiedrības, bija izpletusies pa atlikušo veloceliņa platumu un tomēr saskārāmies ar stūres galiem. Par laimi, tikai tankš! bez saķeres un sekojošās streipuļošanas. Varianti kādi - nolikt madāmu pāri celim un pārmācīt ar turpat plūktu latvāni, iekaustīt jkungu kas neaudzina jkdzi vai vismaz pats nebrauc pa riska trajektoriju, vai pašam pāriet uz šoseju?

Pēc tam minoties tālāk, prātā apviļāju domu, ka ja šie sapņainie radījumi uztestos bērnam, man būtu ļoti grūti saglabāt konstruktīvu pieeju. Aiztaupīsim viens otram mūsu sliktākās puses.
27.-Aug-2015 12:20 am
bet vispār, vajadzētu saņemties un sākt tievēt
cerams, izdosies
This page was loaded Aug 28. 2015, 3:28 am GMT.