Uzbrukumu, izvarošanu un laupīšanu olimpiāde. No "franču" viedokļa vajadzēja šīs disciplīnas iekļaut oficiāli, tad Francijai būtu garantēta uzvara medaļās. Neskatījos atklāšanu, jo jau zināju, kas tur varētu būt, bet pat īsiem random kadriem pietika - atkal tiek svinēts sātanisks zaņķis. Stāvoklis parīzē perfekti sinhronizē ar ļauno garu pielūgšanas rituālu.

mapats šito toč vairs neskatās

olympique

jūs esat cilvēces labākā versija

olympique

"Ieskats dzīvošanas mākslā" jeb autora secinājumi pēc gandrīz 20 gadus ilguša radīšanas un komunikācijas posma noslēgšanas.


Sākšu šo ierakstu ar diviem būtiskiem secinājumiem par dzīvošanas mākslu, ko tagad esmu pietiekami kompetents izdarīt. Pirmais, dzīvē visgrūtāk ir pārtraukt darīt kaut ko, ko tu mīli, kas tev sanāk un ko novērtē citi. Tas ir kā izraut sev
sirdi. To nedrīkst darīt, ja nav nekā ekvivalenta vai lielāka, ko likt vietā (paldies Dievam, ka man ir).

Šo pieredzi, šo unikālo skatu punktu, no malas aptvert ir neiespējami. Iztēloties var, bet izjust nē. Esmu tik nenormāli lepns, ka man dzīvē bija dota iespēja to pieredzēt. Saprotams, gadiem ritot, bija grūti - katrs savā mākslas kopumā esam tik atšķirīgi, ka ik pa laikam sanāca nedaudz noberzties, apbružāties nesaskaņoto enerģiju un nenorūdīto personību dēļ, taču ideja pār Kaut Ko Lielāku Par Pašu Tevi viedos prātos vienmēr prevalē. Tāpēc pastāv civilizācija. Mēs savām rokām uzcēlām un pēc tam nojaucām mazu, bet izkoptu pasaulīti.

Otrais secinājums (šeit arī kristalizējas gandrīz divu desmitgažu darba patiesie lauri) par iespēju ilgā posmā realitāti pieredzēt ar citu percepciju. Dzīvē jebkurš jauns, unikāls skatu punkts uz sevi un citiem ir lielākā vērtība, ko vari pieredzēt. Sekas tam ir vara pār sevi un ikdienas gaitu - spēks, kas iesūcas līdz kaulam un, ko apzinoties, tu vari just metastazējamies katrā tavā šūnā, plūstam cauri tavai būtībai. Caur šo spēku tava pamatvibrācija tiek nostiprināta un, ja tu to tā padziļināti apzinies un pats ikdienā piestrādā, lai rūpētos par savu apziņas ievirzi, domāšanu, leksiku, (nepieļaujot to, lai tava apziņa tiek piesārņota ar ikdienas triviāluma mēsliem)- tu topi teju nesatricināms. Cilvēku saskarsmes nianses tevi vairs nesatricina.

Par ko kautrēties? No kā dzīvē baidīties? Ko par mani padomās kāds garāmgājējs? Vai draugs? Vai tiešām kāds saprātīgs cilvēks analizē ikdienā šos jautājumus? Ja jā, lūdzu, lūdzu, uzrunā viņu un palūdz, lai viņš to pārstāj darīt. Savas zelšanas zālājā tu pats esi karalis. Un, ja tev tiešām kāds cilvēks ir draugs, viņš radīs efektīvu risinājumu, kā tev likt noprast, ka tu pārkāp, piemēram, viņa robežas, vai rīkojies, piemēram, necienīgi vai negodprātīgi. Īsts draugs tev palīdzēs. Taču nevar palīdzēt nevienam, kurš nav uzsācis palīdzēt sev pats.

Ikdienas mazās emocijiņas tevi tāpat mazliet apbružās pieredzes gūšanas ceļos, bet tas viss ir sīkums, un, kad tu to apzinies, tu uzreiz sāc smieties - haha, atkal es pavilkos uz kaut ko sīkumainu, kas no manis atņēma nevis man piešķīra (Ko? Emociju, vibrāciju, negāciju, vienalga). Bet es jau pats biju vainīgs, jo neviens cits nekontrolēja mani - es pats esmu atbildīgs par katru savu ļaušanos emocijām. Neviens cits pie tā nav vainīgs, pat ne provokators. Neviens notikums, neviena provokācija. Jo neviens cits nav mans meistars. Emociju nostumšanas malā meistars. Meistars darbā ar savu izjūtu kontroli un virzīšanu.

Rodot un nostiprinot sevī šo apziņu, tu rodi risinājumus, kā kāpt pāri šādām situācijām, kas tevi izspiež garīgi. Un, ja tām nevar pārkāpt, tu rodi veidu, kā netikt satricināts. Man tā ir abstrahēšanās no savas iztiektās emocionalitātes, distancēšanās no tās personības šķautnes, kas ir tavs personīgais dzīves Lietuvēns. Mūžīgais dīdītājs. Tā ir sevis de-emocionalizēšana. Jo ja tu realitāti uztver un reflektē caur emocijām nevis domas skaidrību, tu pieredzi vien realitātes atblāzmu, atspulgu, kas ir spoguļojies cauri tevis paša piešķirto nokrāsu. Un tā nav precīza informācija. Tā ir aizspriedumiem un mākslīgām nokrāsām pilna info.

Tev jāparūpējas par to, lai neviens un nekas no tevis vairs nekad neatņem, nedodot kaut ko tikpat vērtīgu pretī (saprotams, pretī var dabūt arī pēc ilga laika; visam nav jānotiek uzreiz). Ja tu esi radītājs (jebkā - māksla, objekti, sajūtas, noskaņas, kaut vai izkopta seksualitāte/kaisle), tad viss, ko tev atliek darīt, ir izvirzīt sev uzstādījumu, ka tu vairs nekad neko nevienam nedosi, ja vispirms netiks nodibināta abpusēja skaidrība, izpratne, vienošanās. Tavas emocijas ir dārgums - ar tām nevajag mētāties. Jā, tu nostādi savas personīgās robežas un tas, kurš tās nav spējīgs tās cienīt, nebūs vairs tavas uzmanības vērts. Tik vienkārši. Tu sāksi izgriezt no savas realitātes tos cilvēkus, kuri nav spējīgi nodibināt abpusēju cieņu. Caur šādu uztveri tu vari dzīvē darīt jebko, bet beigu beigās tu katru dienu noslēgsi ar apziņu, ka tu dzīvo ar kaisli un mīlestību, un ka šodien nepiedzīvoji kārtējo lielo vai mazo emocionālo satricinājumu.

Saprotams, ka viss augstāk minētais nav vien grupas noslēguma pieredzes sekas, bet ilggadējs darbs ar sevi. Konstanta cēlonības analīze, komunikācijas un info plūsmas varas apziņa. Taču man šobrīd ir iespēja izmantot šo milzīgo enerģētisko platformu, kas uzcelta, noslēdzoties šim posmam, un es to izmantoju, lai parunātu tieši par šiem realitātes aspektiem. Par būšanu sevis paša meistaram. Jo, ja tas nebūsi tu, tad pār tavu prātu un emocijām valdīs kāds cits - tavas pagātnes traumas, korporācijas X, Y vai Z aģenda, kas tavā ikdienā ielaužas cauri neskaitāmajiem virtuālajiem ruporiem tavos Netflix seriālos, interneta fīdā, u.c.

Neviens vairs tavu vibrāciju nemēģinās forsēt, jo jutīs, ka tā ir pārāk izteikta, izkopta un spēcīga - ka lai to forsētu, ir nepieciešama daudz lielāka enerģija. Un tu vairs nekad nebūsi tieši tas cilvēks, kuru citi pazina un runāja, teiksim, pirms 5-10 gadiem. Jo galu galā - vai tu visu dzīvi vēlies dzīvot, vadoties pēc savām pagātnes traumām? Reflektējot cauri tām tagadni? Bet tas taču vairs neesi tu! Tad saņemies, pārstāj baidīties no sevis, no tiem mazajiem satricinājumiem, un sāc beidzot sevi ķidāt. Jo pretēji nodibināt skaidrību nav iespējams. Un bez skaidrības nav apzināšana. Un bez apzināšanas nav vara.

Ja ieinteresēju, iesaku sākt ar to, ka tu sadali/nodali dzīves telpas. Viena telpa darbam, cita priekam. Viena domāšana darbam, cita priekam. Viens Es darbam, cits priekam. Būtiski ir nodalīt virtuālo realitāti no fiziskās. Nedod virtuālajai videi neko no sevis. Ja kāds tevi izaicina - ignorē vai smejies. Ignorēšanā ir vislielākā vara internetā. Internets ir realitātes atspulgs, tāpēc iet tajā ar patiesu izjūtu ir idiotiski - tu vienkārši atdod sevi, nedabūjot neko pretī. Ja tu ignorē internetā, tu paud vislielāko varu - tu neleģitimizē sava trigera autora vārdus, nedod viņam platformu.

Vienmēr būs kāds, kurš dzīvē un, sevišķi, netā alks atņemt tev pašcieņu. Iesaisties tikai tādā komunikācijā, kas tiek nodibināta uz savstarpējas cieņas un sapratnes pamata. Nospraud robežas un sargā tās. Centies dzīvē rast par jebko pēc iespējas vairāk skatu punktus - uzrunā pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus, uzdodot viņiem jautājumus par viņu redzējuma niansēm. Bagātini sevi ar šo informāciju līdz sasniedz to stāvokli, par ko runāju šajā ierakstā - stāvokli, kur tavas pašcieņas ģenēze ir kļuvusi automātiska.

Noslēdzot, apzinos, ka runāju par lielām tēmām ar ļoti vieglu garu un ka patiesībā šī tēma ir daudz dziļāka un niansētāka par manis aptverto. Taču es neesmu spējīgs tik augstvērtīgi grupēt savas domas vārdos, lai šo visu ietērptu daudz nopietnāka teksta ietvarā. Man trūkst šīs esenciālās pieredzes, lai to spētu. Vien ceru, ka kādreiz sev pats dāvāšu šo spēju.

Akcenti izvietoti, robežas nospraustas, tagad tikai atliek rūpēties par savas pamatvibrācijas stabilitāti un zelt. Lai sokas!


P.S.
Ja tev ir kādi jautājumi, komentāri vai vienkārši vēlies parunāt, raksti uz u.ulvis@gmail.com - ciba jau sen nav vieta nopietnu tēmu ķidāšanai, pateicoties tam skumjajam bērnišķīguma un brieduma neesamības garam, ko noteikti cilvēki te bazūnē kā tādu reliģiju.

Labs atjautības uzdevums. Jātrod grāmata, kur suņi meklē suņusēnes. Bērni teica, ka neatceras ne grāmatas autoru, ne nosaukumu, tomēr rokas nenolaidās un kāroto grāmatu atradu. Tikai nedaudz jāpadomā par samērā jaunām grāmatām, kur darbojas suņi un rokā ir. Reizēm arī palīdz meklēšanas iespējas e-katalogā.

Neviens negaidīja, ka atnāks ap 600 cilvēku. Negaidīju arī, ka cilvēki tā raudās. Un ka teiks tik daudz labus vārdus. Pašam nobira prieka asaras pirms spēlēšanas, no improvizētā beksteidža klausoties burvīgos BM. Pārāk skaistas atmiņas. Un pārāk labi skanēja.

sirds ir milzīga, tur mierīgi saiet iekšā visas pretrunas

man birojā uz galda stāv vakar dārzā paņemtie pirmie āboli. lūk. smaržo rudens.

Cenšos nolikt Lauvu gulēt:
- Hei. Pēc divdesmit minūtēm kariete pārvērtīsies par ķirbi. Un jau pēc 10 minūtēm zirgu sāks izdvest pīkstošas skaņas.

am not woke cuz tired

... būtu inčīgi, ja Eiropas Savienībā būtu savulaik iestājies Vatikāns. Un tad uz pusgadu kļūtu par prezidējošo valsti, ieviešot kontracepcijas aizliegumu, obligātu dalību dievkalpojumos utml.

Pievienojos (pelnītajai) sajūsmai par "Sieviete 1000 grādos."
Ļoti labi līdzsvarots ir viss: pazīstami (postmodernā, hehe) ironija, tās piesegtais jūtīgums, dzīvotkāre, ilgas un smeldze. ā un 20 gs vēsture īsumā un īstumā. Ļoti gribas tā veida brīvdienu, kad varētu Tikai Lasīt. Un tulkojums, oh, kas par tulkojumu, apskaužu sevi. Tūdaļ vēl dažus darbus ātri nokopšu un vēršu vaļā.

Vakar jau likās, ka būsim tikuši ar kabaču grozu galā, šorīt nošķinu vēl pārīti. Bet man patiess prieks, jo lieliski atslogo maciņu.
Tie pieēsmit eiro pārtikas veikalā par "neko lieku un trīs reiz apdomājot" viegli dzen zemē.
Sakonservēju septiņas burkas sviesta pupiņu, arī atspaids. Paskatījos pupu cenu Āgenskalna tirgū... nosirmot.
Vakar nolasīju, sasaldēju litru kazeņu. Būs vēl.
Kolrābjiem nez kālab nemetas bumbuļi, bet nu neko, būs jāskābē lapas.

Biju jau piemirsusi, cik krāšņas debesis ir jūlija vakaros. Īpaši skaistas tās ir nedaudz pirms pusnakts. Laikam pirms gada ārā gāju reti vai vnk nejutos labi, lai pamanītu tādus sīkumus. Un drīz jau būs augusts ar zvaigžņotajām naktīm. Bet vislabākais ir tas, ka ir atsākuši rādīties spilgti, krāsaini un vizuāli interesanti sapņi. Varētu pat atsākt tos pierakstīt savā sapņu kladē. Jā, ņemu atpakaļ visus sliktos vārdus par jūliju.

Have you heard the tale of Yakub?

Sakārtoju saimniecības māju, secinu, ka man ir trīs četri makšķerkāti, spoles, āķi, auklas, vizuļi, murds, tīkliņš, zivju iebarojamie maisījumi neattaisītās pakās, mākslīgās zivtiņas un vēl visāda figņa, ieskaitot divus pārus 45. numura gumijnieku un makšķernieka drēbes.
Es negrasos makšķerēt, vīrietis-makšķernieks man nav uzradies, kā to visu saprātīgi notirgot? Tak ne jau pa vienam vizulim sludinājumportālos likt. Aizņem veselu kaktu. Varetu teikt, pat glaunas lietas.

Vēl ir bērnu autokrēsliņš un velokrēsliņš un divi bērnu velosipēdi.
Ir arī vesels lērums vīrieša drēbju, bet to es pagaidām neaiztieku. Prioritāte šobrīd ir tie divriteņi un makšķerfigņas.
Vēl ir padomju laika koka distanču slēpes. Dažāda garuma.
Ir arī šādi tādi bitenieka piederumi, bet jau maz.

Splicin' thru Cosmos

Ka to lai zina, kā USA vēlēšanas izvērtīsies, bet, jāsaka, tas gan būtu bezgala iepriecinoši, ja Tramps zaudētu tumšādainai sievietei.

Kas šobrīd no mākslas skatāms Cēsīs?

jeb #islāms-draudzīga reliģija

https://www.tvnet.lv/8062149/iekaustit-nenozime-piekaut-tatarstanas-garidznieks-piedava-detalizetu-instrukciju-pareizai-sievas-sisanai

Bet neviens taču nemīl Kamilu Harisu!

Simo: dubultvē sākas ar d

Sapņoju, ka telpā, kurā esmu, skan kaut kāda šlāgergrupa ar tipisku šlāgerdziesmu, bet mūziķi vienā brīdī nemanāmi līgani pāriet uz Stairway to Heaven bridge daļu, bet pēc tās spēlē savu umpa-pā tālāk, itin kā nekas nebūtu noticis.