*

tā kā jāt es varot iet tikai uz trijiem, aiz gara laika uzrakstīšu par savu ļaunās kosmētikas antikampaņu. koki man ieteica palasīties šādu te blogu: http://kaspars.lacaakademija.lv/
palasījos, salasījos un nolēmu pamēģināt personīgajā higiēnā lietot linsēklas. tā kā man no aizvēsturiskiem laikiem, virtuves augšējā plauktā, putekļos un aizmirstībā stāvēja paka ar neiesāktām, smalcinātām linsēklām, izmantoju tās. pēc nepilnu nedēļu ilgušiem eksperimentiem, varu padalīties ar gūto pieredzi un secinājumiem:

*) pilnai vakara tualetei vienam cilvēkam pietiek ar trīs tējkarotēm sēklu pulvera, kas samaisīti ar remdenu ūdeni (pilna vakara tualete ietver dušu, ar kāju, padušu un Tās vietas skūšanu, vispārēju nomazgāšanos (tai skaitā sejas), matu mazgāšanu un zobu tīrīšanu). vnk iemaisa bļodiņā, noliek vannasistabā, parocīgā vietā un ar roku/karotīti ņem kad un cik vajag;
*) zobu tīrīšanai - ideāli - paņem mutē tējkaroti putriņas, ar zobubirsti kārtīgi izvicē un pēc tam tikpat kārtīgi izskalo. rezultāts - patiešām tīra mutes un zobu sajūta, bez ķīmiskas piegaršas (kas man no laika gala nav patikusi). iedomājos, ka moš, ja kādam trūkst mintīgās sajūtas, varbūt sēklu jaukšanai ūdens vietā var izmantot padzisušu piparmētru tēju(?) (vai varbūt piliens piparmētu ēteriskās eļļas?) būs jāpamēģī. sīkāk par linsēklu labvēlīgo iedarbību uz zobiem lasiet norādītajā blogā;
*) priekš skūšanās - biju diezgan skeptiska, bet manliekas, ka nekad mūžā nav bijis tik patīkami skūties, pat ar ne-pirmā-svaiguma asmenīti. nekādu skrāpējumu vai plēšanas un pēc tam āda ir pilnīgi gluda, normāla un necik neprasa krēmus kautkādus;
*) tas pats par ādas gludumu un krēma neprasīšanos attiecas arī uz sejas un pārējā ķermeņa mazgāšanu;
*) ar matiem jocīgi - gan pats process (sēklas tak neputo), gan matu sajūta. pēc pāris reizēm vēl īsti nevaru saprast vai tas man der vai nē - mati liekas tīri, tai pašā laikā diezgan smagi. nu nav tādi viegli un slīdīgi, kā mazgājot ar parastu šampūnu. bet es pieļauju, ka to slīdīgumu rada kaukāda ķīmija un, ka no dabas tādai nemaz nav jābūt. un vēl - ļoti rūpīgi jāskalo, ja to nedara, tad no rīta pilna gulta ar punktiņiem (cik zinu linsēklas dod zirgiem, lai spalva spīdīgāka);
*) ļoti lēts prieks. es īsti nezinu cik maksā veikalā (var dabūt visos parastajos lielveiklalos, tajā pašā plauktā, kur cigoriņdzērienu) tā paciņa, bet pērkot tirgū nesmalcinātas, viņas maksājot ap 1.60 Ls/kg;
*) absolūti dabīgi, nekaitē pašam un videi, netiek atbalstītas lielās šausmukompānijas, bet mūsu pašu zemnieki;
*) vispār tās linsēklas var izmantot arī iekšķīgi - esot ļoti veselīgas un palīdzot pret visu ko. karoč pilns internets ar tautas receptēm un informāciju;
*) cik nu dzīvesbiedrs paspēja piedalīties šajā ekperimentā pirms došanās komandējumā - arī bija apmierināts ar rezultātu. karoč jāpapraktizē šī lieta ilgāk un tad droši vien radīsies vairāk un niansētākas atklāsmes;
*) pismačs, vismaz ar jau smalcinātajām, nav nekāds lielais - nav jau grūti nolikt vannasistabā paciņu ar sēklām, bļodiņu un karotīti. tik duškabīne, izlietne, mute un mati kārtīgāk jāizskalo pēc procedūrām. vienīgais, par ko es mazliet baidos - kādas sekas tas ilgtermiņā atstās uz kanalizācijas sistēmu(?);
*) ceru, kādam/kādai arī noderēs.

es vairs nekad, nekad netīrīšu savus zobus ar eidžent orindž!!!

more and more

svētdien: aizvadu ļoti patīkamiem iespaidiem bagātu dienu. nekas neliecina, ka man kaut kas varētu nebūt kārtībā;
pirmdien: pamostos 7os no tā, ka ir nenormāli auksti un krata drebuļi. līdz vakaram ir jau 38.4, komplektā ar vieglām galvassāpēm un mazliet jūtīgu mutes dobumu;
vakar: temperatūra bišķi mazāka, mute jūtīgāka un galvassāpes krietni lielākas (kas ņemot vērā, to, ka līdz pagājušā gada rudenim man galva vispār nekad nebija sāpējusi, ir diezgan biedējoši un nepatīkami). pēcpusdienā nodevīgi sazāļoju sevi ar ķīmiju un uz mīkstām kājām aizvelkos uz darbu;
šodien: temperatūra tik bišķi virs normas, galvassāpes vieglas, bet nenormāli sāp visa mutes iekšpuse. nu smaganas un tā, ka vispār negribas neko ēst, pat tēja kož. pēcpusdienā, gulšņājot pa dīvānu un drūmi veroties griestos, domāju, kur es varētu būt visu šito atrāvusies un, kas tas vispār ir tāds. taustos ar pirkstu pa muti un konstatēju, ka normāli uztūcis kreisais, apakšējais mutes stūris, nu galā aiz paša pēdējā zoba - EURĒKA! 97% skaidrs, ka viss šitas draņķa balagāns par godu lēnai un mokošai mana otrā gudrībszoba nākšanai pasaulē (un es vēl čīkstēju par pirmo - tas jau viegli un ātri kā sēne no sūnām izlīda ārā).

kad pirms gandrīz precīzi diviem gadiem satiksmes negadījumā šķīros no pāris priekšzobiem, likās, ka visādu ar mutes dobumu saistītu sāpju un ciešanu man pietiek līdz pašam mūža galam. še tev - kas tev (ne)dos.

tagad jau katrs otrais savā žurnālī salicis tās sarmas bildes, bet vai gan man tāpēc jākautrējas no savējām - nākot mājās no jāšanas (tur gāja labi, tikai nepārtraukti puņķi tecēja. tas gan bija ļoti mokoši, apgrūtinoši un traucējoši) ar pārsalušām rokām pāris fočens uzkniebu. ja pagājšnedēļsnogal man jau likās, ka ārā ir nenormālākā pasaku ziema, tad nu taga ar to sarmu ir pilnīga pārpasaka. visa pasaule balta un zaigojošā ledū kalta. šitā tagad izskatās Salaspils Botāniskajā dārzā:



( ledus kristālu haosā rodas formas patvaļīgas )

p.s. rītdien droši vien būs intrsantākas bildes - ir plāns aizlaist eckursijā uz Zvejniekciemu/ciemos pie Ivo. mamma saka, ka vispār nekad neesot jūru ziemā redzējusi, ta jau jāaizved un jāizrāda.

jocīgi ar to slimuma sajūtu, nekas traks jau it kā nav, nu tur dulla galva, iesnas, bišķi kakls ciet, bet tā pierasts vispār neslimot, ka liekas pavisam savādi. savādi arī tas, ka šoreiz es vispār nesaprotu no kurienes un kāpēc tā. pēdējā gada laikā prāts ar ķermeni ļoti izteikti sajūdzies un es vienmēr esmu varējusi noteikt un saprast kāpēc man tas un tas. divi pēdējie gadījumi vispār bija šokējoši - viens bija, kad man likās ka kaut kas nav īsti kārtībā ar dzīvesbiedru, bet man nebija nekāda loģiska pamatojuma un es neko neteicu, mēģināju sev iestāstīt ka esmu to izdomājusi, ka viss taču ir labi - tā gāja vairākas dienas un man sāka arvien vairāk uzmākties laringīta sajūta, nu kad rīkle paliek jēla un pazūd balss. vienu rītu pamostoties jūtu, ka viss - točna kakls ciet, parunāt nevaru, rīkle sāp tā, ka siekalas nevar norīt. un tad es saņēmos, pateicu visu, kas man uz sirds un tās runāšanas laikā pazuda pilnīgi visi slimuma simptomi, visi, visi, pilnīgi pa tīro. es pati īsti nespēju noticēt tam, ka tā var būt. pēc tam vēl gāju jāt un pamatīgi izliju, bet vairāk ne miņas no neveselības. otrs bija kaukad nesen - ālējāmies un tizlojāmies un dzīvesbiedrs pateica, kauko man ne pa prātam un es taisījos apvainoties un tiklīdz es to sāku, tā momentāli parādījās tā kņudinoši dedzinošā sajūta uz lūpas, kas nozīmē, ka tūlīt metīsies aukstumpumpa. uzmetās arī.
vispār man liekas, ka šitās padarīšanas un jušanas un zināšanas man ļoti ir ietekmējusi joga un tā kā pēdējā laikā esu bišķi izlaidusies ar jogošanu, varbūt tāpēc ar nesaprotu šito savu slimumu. nu bet, protams, var jau būt, var jau būt, ka es esmu vienkārši saaukstējusies, lai gan neatceros, kad pēdējā laikā būtu īpaši nosalusi vai sacaurvējojusies vai ko tādu. ar visām svarīgākajām attiecībām arī viss kārtībā. nu vismaz man tā liekas, nejūtu nekādas izteiktas disonanses.

nu neko, dzeru vienu gigakrūzi ingverenes ar medu, citronu un vēl citrosepta devu iekšā, pēc otras, gaidu Kārli mājās no komandējuma un ļoti negribu iet uz darbu.

es īsti nemāku to aprakstīt, bet man ļoti patīk, ka es šodien nokritu no zirga. tāda sajūta, it kā kkas ļoti smags un svešs un traucējošs būtu nokratīts nost. tāda dzīvības, brīvības, prieka un kustības sajūta.
sajūta, kā upei, kas ilgi grauzusies cauri klintij un beidzot to izdarījusi plūst neierobežota un pārgalvīgi dzīvespriecīga tālāk savu ceļu.

p.s. rīt gan, lūdzu, vairāk nē. ar šito kādam laikam pietiks. un man līdz šim nebija ne jausmas, ka žāvājoties tiek sasprindzināti kakla aizmugures muskuļi. tagad es to zinu un man tas ellīgi sāp.

man jau kādu laiciņu ir samaitājies miegs. pat ja eju gulēt galīgi nomiegojusies tāpat pāris stundas nevaru aizmigt. domāju visuko, klausos kā Kārlis elpo un cenšos pēc iespējas mazāk grozīties un traucēt. savukārt neatkarīgi no tā vai ceļos reizē ar dzīvesbiedru vai guļu kamēr pati pamostos, ir dulna galva, smagums un neizgulējuma sajūta. vakarrīt man pat pirmo reizi mūžā ta ka mazliet galva sāpēja. nu ne sāpēja, bet ļoti nepatīkami spieda vienā galvas pusē. sapņi ar pēdējā laikā tādi, ja ne slikti, tad ļoti sarežģīti un nogurdinoši.

vieni no briesmīgākajiem meliem pasaulē ir, kad Tu aizej pie zobārsta, anestēzija vēl nav iedarbojusies vai nezkāpēc neiedarbojas, bet zobārste tik urbj un urbj, uz Tavu arvien nemierīgāko dīdīšanos, kluso kunkstēšanu vai krampjaino acu miegšanu atbildot ar "viss, viss nu jau ir viss, vēl bišķiņ, bišķiņ, tūliņ ir cauri, viena maza, mazītiņa maliņa vēl palikusi".
un urbj un urbj un urbj un urbj un urbj
tā paiet sekundes, minūtes, stundas;
dienas, nedēļas, mēneši;
gadi;
desmitgades;
visa dzīve un vēl pāris gadsimti!
un tad beigu beigās viss patiešām arī beidzas.

p.s. nepatīk man iet pie zobārsta, kas nav mana iejūtīgā maigo zeltroku Sendija, bet tā kā viņa ir dekrētā nekas cits neneneatliek.

mājā visu dienu neviena nav. tikai es, suns un abi kaķi. nav arī maizes, piena un sviesta.
ir medus trīslitru burkā. sacukurojies un ārā neizgrebjams. ir tēja.
ir vieglas zobu sāpes.
ārā ir drēgns, iekšā ir silts un ir auksta, auksta grāmata par pirmo astoņtūksošnieksmailes iekarošanu.
diena bez laika, bez gaismas, bez mērķa, bez krāsas. dīka un laiska un rēna. gara un garlaicīga.
diena kā ar mazliet drebošām rokām, sliktā apgaismojumā uzņemtas, izplūdušas un bezjēdzīgas melnbaltas fotogrāfijas.
kā mazliet sērīga klaviermūzika.
šī diena nekad nav sākusies un nekad arī nebeigsies.
es neesmu bijusi ārā kopš trešdienas vakara.

( mēs )

1) vakar kādu laiku pavadīju kādās dz.d. svinībās ar visai raibu un neviendabīgu apmeklētāju kontingentu un tas kļuva par visīstākajām augstprātības lamatām. tur bija vairākas savā starpā konkurējošas sievietes (citreiz ir arī tādi vīrieši, vnk šoreiz nebija), kuras klaiņo riņķī jaukdamās citu sarunās ar savu ES, ar savu vienīgo pareizo VIEDOKLI, savu vērā ņemamo PIEREDZI jebkurā jautājumā, nomācot citus ar savām skaļajām balsīm, valšķīgajiem smiekliem un nepārtraukti rijot (visas bija manāmi tuklas). es pārsvarā sēdēju stūrī vai centos aizvirzīties tur kur viņu nav (lai gan viņas nekļūdīgi prata noteikt, kur kādam cilvēku bariņam sāk rasties kāda interesanta saruna un uzreizi bija klāt, nogalinot sarunu ar SAVĀM domām par to visu, kas pārsvarā nebija nekas jauks un pozitīvs). mēģināju būt mierīga, iecietīga, pazemīga un izjust pret viņām tikai žēlumu, bet neizbēgami manī auga arvien lielākas domas par to, cik labi, ka es neesmu tāda kā viņas un, ka tādi nav mani draugi un aizkaitinājums un nīgrums. nuvo un no šitās augstprātības man šodien ir uzmetusies aukstumpumpa;

2) tās pašas vakar apmeklētās svinības lika aizdomāties par dekoratīvo kosmētiku - cik daudz savas dzīves laika vidēji sieviete velta kosmētikai, cik daudz dabas resursu (kosmētiku pa lielam taisa no naftas, kas drīz izsīks un iesaiņo plastmasā, kas mūžam nesdalās) tiek bezjēdzīgi patērēts un, kas no tā vispār kko iegūst? iegūst, protams, kosmētikas ražošanas industrija un sieviešu žurnālu industrija (jo tur var izlasīt kā tagad ir modē krāsoties un, kāda kosmētika jāpērk). sievietes tikai un vienīgi zaudē daudz laika (ko pavada pelnot naudu, ko pēc tam izgrūž par kosmētiku, ko pavada veikalā pērkot kosmētiku un ko pavada kosmētiku uzklājot/noklājot). un tagad padomāsim kāpēc ir jākrāsojas. es varu iedomāties tikai divus variantus (kas tiek visvairāk tiražēti sabiedrībā) a) lai piesaistītu tēviņu uzmanību; un b) lai patiktu pati sev (manliekas, ka viens netiražēts, bet ļoti izplatīts krāsošanās iemesls ir lai izskatītos labāk par citām mātītēm). abi divi (trešajā vispār bail iedziļināties) man liekas vienlīdz slimi - a) sanāk, ka vīrieši ir kkādi pamuļķi, kam patīk sakrāsotas lelles, un kurus var iemānīt savos valgos ar labi bieza pūderkrēma slāni (un man neliekas, ka tie, kas patiešām ir cienīgi saukties par vīriešiem tādi ir, bet nu ja grib nogrābt tādu pamuļķi tad man nav ko teikt. nez, ja es būtu vīrietis man diezko nepatiktu glāstīt un skūpstīt pūderainu vaigu); b) kas tā ir par sabiedrību, kurā tev ir jākrāsojas, lai patiktu sev? kurā tu jūties pārliecināta par sevi, tikai zem iespaidīgas kosmētikas kārtas? un kā tad mājās? kad esi viena un neuzkrāsojusies tu sev nenormāli riebies? tagad ilustrējošs piemērs no personīgās pieredzes - es ikdienā kosmētiku nelietoju. nu reizēm skroptu tušu, bet arī to arvien retāk. nuvo, aizeju tāda neuzkrāsojusies uz darbu, satieku sen neredzētu kolēģi, viņa tā skatās, skatās uz mani un prasa vai es neesot slima - tik bāla un tā. cita kolēģe sāka smieties un teica, ka es jau tik neesot skropstas uzkrāsojusi. man neliekas īsti vesela tāda sabiedrība, kurā tu bez kosmētikas citiem liecies slims un, kur žurnālos rakstīts, ka modē ir izskatīties dabiski un paskaidrots kā to panākt ar dažādiem tonālajiem krēmiem!
es saprotu, ka ir lietus, vējš un aukstums - ka var būt sausa āda un vajadzēt uzsmērēt krēmu. es saprotu, ka pilsēta ir pilna putekļu un, ka vajag nomazgāt seju ar kkādu speciālu līdzekli, kas nav nenormālsausinošas ziepes, lai justos tīri un svaigi. un es saprotu, ka svētkos vai ejot uz ballīti gribas izcelties un mirdzēt un uzkrāsot acis, vai ka vnk piemetās nepārvarama un sievišķīga kāre uzposties. bet to visu pārējo, to iezieķēšanos 10 pūderkrēma kārtās katru dienu un nicinošu skatīšanos uz tām, kas nevēlas tam tērēt savu laiku un naudu es nesaprotu gan.