*

jocīgi ar to slimuma sajūtu, nekas traks jau it kā nav, nu tur dulla galva, iesnas, bišķi kakls ciet, bet tā pierasts vispār neslimot, ka liekas pavisam savādi. savādi arī tas, ka šoreiz es vispār nesaprotu no kurienes un kāpēc tā. pēdējā gada laikā prāts ar ķermeni ļoti izteikti sajūdzies un es vienmēr esmu varējusi noteikt un saprast kāpēc man tas un tas. divi pēdējie gadījumi vispār bija šokējoši - viens bija, kad man likās ka kaut kas nav īsti kārtībā ar dzīvesbiedru, bet man nebija nekāda loģiska pamatojuma un es neko neteicu, mēģināju sev iestāstīt ka esmu to izdomājusi, ka viss taču ir labi - tā gāja vairākas dienas un man sāka arvien vairāk uzmākties laringīta sajūta, nu kad rīkle paliek jēla un pazūd balss. vienu rītu pamostoties jūtu, ka viss - točna kakls ciet, parunāt nevaru, rīkle sāp tā, ka siekalas nevar norīt. un tad es saņēmos, pateicu visu, kas man uz sirds un tās runāšanas laikā pazuda pilnīgi visi slimuma simptomi, visi, visi, pilnīgi pa tīro. es pati īsti nespēju noticēt tam, ka tā var būt. pēc tam vēl gāju jāt un pamatīgi izliju, bet vairāk ne miņas no neveselības. otrs bija kaukad nesen - ālējāmies un tizlojāmies un dzīvesbiedrs pateica, kauko man ne pa prātam un es taisījos apvainoties un tiklīdz es to sāku, tā momentāli parādījās tā kņudinoši dedzinošā sajūta uz lūpas, kas nozīmē, ka tūlīt metīsies aukstumpumpa. uzmetās arī.
vispār man liekas, ka šitās padarīšanas un jušanas un zināšanas man ļoti ir ietekmējusi joga un tā kā pēdējā laikā esu bišķi izlaidusies ar jogošanu, varbūt tāpēc ar nesaprotu šito savu slimumu. nu bet, protams, var jau būt, var jau būt, ka es esmu vienkārši saaukstējusies, lai gan neatceros, kad pēdējā laikā būtu īpaši nosalusi vai sacaurvējojusies vai ko tādu. ar visām svarīgākajām attiecībām arī viss kārtībā. nu vismaz man tā liekas, nejūtu nekādas izteiktas disonanses.

nu neko, dzeru vienu gigakrūzi ingverenes ar medu, citronu un vēl citrosepta devu iekšā, pēc otras, gaidu Kārli mājās no komandējuma un ļoti negribu iet uz darbu.