estetā pēdējā laikā par un ap 'United Nude' zīmoliņu kaut kā sainteresējos,
mans rezumē ir tāds, ka, hei, tiešām kruta skan, ja kurpīšdizaineris ir foršs arhitekts, un tomēr - bieži vien šajos efektīgas formveides centienos tiek aizmirsts par pašu galveno, kas, manuprāt, ir: paturēt prātā, ka kurpes galvenā (estētiskā) funkcija ir likt skaisti izskatīties sievietes kājai. esmu runājusi, gigi.

ir viens tāds trīspadsmitgadīga latviešu zēna blogs, kurā viņš raksta savas kinorecenzijas. malacis, visu cieņu, un gan jau no viņa vēlāk kas saprātīgs sanāks. taču tas, kas mani pārsteidz, ir tas, ka tas blodziņš kaut kā ir aizgājis "viral" (mūsu mīļā, mazā pīļdīķīša) ietvaros, un viņa fanu vidū ir dažādi sabiedrībā pazīstami cilvēki.

sākumā es tam nepievērsu uzmanību, sak', droši vien paziņas, varbūt grib celt mazajam pašapziņu un tā, bet vakar man ienāca prātā ķecerīga doma, ka.. hei, varbūt tie sekotāji viņu lasa atvieglinātās valodas un satura dēļ - tādā veidā sekot jaunumiem kinopasaulē vienkārši ir..vienkāršāk. es ceru, ka tā nav, jo tai brīdī man sametās skumji.

ATJ. baigā īgņa esmu bijusi tovakar!

ik pa kādiem mēnešiem man pienāk mans lēdijas Gagas vakars, kad es ieeju viņas oficiālajā jūtūbes kanālā un apskatos, vai viņai nav kādi jauni klipi.

agrāk, par to runājot, es tamlīdzīgas lietas kautrīgi ierindoju vainīgprieciņu jeb guilty pleasures kategorijā, taču patiesībā tas tā nav. ja tā padomā, es pat nesaprotu, kā cilvēki, kuriem tuva mūsdienu audiovizuālā kultūra un/vai tās pētniecība, šo fenomenu var ignorēt. visticamāk, tas saistāms ar bailēm zaudēt savu 'intelektuāļu' (paš)tēlu, kam nepiestāv uzmanības izrādīšana popmūzikas mašinērijai - kas ir visnotaļ saprotami, taču tajā pašā laikā arī veido skatījumu, kas realitāti ataino visai fragmentāri.

un es te neignorēju faktu, ka "realitāte" ir subjektīvs jēdziens, kam mūsdienās līdz ar moderno tehnoloģiju izplatību ir arvien lielāks sakars ar personīgajām izvēlēm. skaidrs, ka cilvēks var un drīkst ieslēgties istabā un klausīties Arvo Pērtu, taču mani apbēdina, ja cilvēks pauž (vienalga, vai pozitīvu vai negatīvu) viedokli par procesiem un parādībām, tajos neiedziļinoties un vadoties vien pēc to bļembām. tāds melnbalts skatījums uz lietām man pašai atsauc atmiņā savus pusaudža gadus, kad klīdu apkārt čupiņu domubiedru un gitāri plecā, printēju no satori.lv (neatceros, kā viņus sauca iepriekš) Huserla un tamlīdzīgu autoru rakstus, kur pēc tam ar markeri pasvītrot svarīgāko, un - akli un neslēpti nīdu "bezsmadzenisko popkultūru" un aitubarisko "pelēko masu", kas tai seko. un tam jau nebūtu nekādas vainas, ja vien es tolaik būtu sapratusi, ka alternatīva stulbai sabiedrībai nav vis automātiska novēršanās no visa, kas tai patīk, bet gan, ē, kālaitonosauc, visa izlaišana caur sevi un pašam sava viedokļa veidošana. un tā, manuprāt, ir robežlīnija, kas nošķir jēdzienus "inteliģents" un "intelektuāls".

_ _

par pašu Gagu man, pārsteidzošā kārtā, nav vairs daudz palicis, ko teikt, jo ir jau viegli saguruši pirksti, kā arī pusnakts, manuprāt, ir īstais laiks, kad iet koplietojamajā balkoniņā uzpīpēt un gaidīt pārrodamies Silv., ar kuru skatīties filmas, bet, hei - vai, piemēram, šādu dzīvo uzstāšanos veidošana nepelna tai sievietei (un viņas radošajai komandai) godīgu atzinību kā malacīšiem 21. gadsimta teātra performances žanrā? bez tam, viņa ir no tām retajām, kas arī dzīvajā var normāli padziedāt, par spīti visiem horeogrāfiskajiem trikiem un galvas purināšanām. un šitā īsfilma?

un tad brīžam es domāju, ka Gaga būtu lieliska mūsu laikmeta ikona, nebūtu vien viņas mūzika tik brutāls un netalantīgs 80. gadu deju mūzikas pakaļdarinājums bez saturīguma un īpašām individualitātes pazīmēm. bet tad atkal - varbūt tieši tas viņu par tādu padara (forma baigi foršā, bet tas tikai novērš uzmanību no tā, ka ar saturu padraņķīgi)? - vispār man vēl diezgan daudz bija ko teikt par pseidokultūru (?) arī pēc Žildes rakstiņa par "patiesu" soulmūziku un tās imitētājiem izlasīšanas), bet tas lai paliek citiem vakariem. vai arī lai nepaliek.

no vienas puses, dekonstrukcija ir ļoti pievilcīgs koncepts, un es ļoti piekrītu Roberta Morisa teiktajam par minimālisma mākslu: "simplicity of shape does not necessarily equate with simplicity of experience. unitary forms do not reduce relationships. they order them."

no otras, šī paša principa ievērošana dzīvē, šķiet, ja vien nepārvācas uz klišejisko vientuļo dzīvi kalnos, ir lemta pamatīgai atsvešinātībai un neizpratnei no sabiedrības puses. ir skaisti līdz mugurkaula smadzenēm izjust to "omm" sajūtu, ka mēs esam viens vesels, es esmu cits tu, tu esi cits es, bet mēs visi esam apziņas lāsītes no lielā apziņas okeāna, ap kurām mēs mākslīgi konstruējam savu ego. tomēr praktiskajā dzīvē, pēc kuras priekšrakstiem tev jāpostulē sava individualitāte, tu ar šādu domāšanu sevi nolem 'zemcilvēka' statusam, kurš ir gatavs uztvert visus sitienus un i netaisās sist pretim.

"You remember those Magic Eye books from the 1990s? The ones where you'd look at them, relax your eyes, and a 3D picture would pop out? Saying that 3D movies are the future of cinema is like saying that Magic Eye books were the future of literature."

mans pašreizējais randiņpartneris grib pirkt man kleitu. manu sapņu sarkano kleitu, kuru nesen noskatīju vienā pop-up veikaliņā, bet, tā kā šobrīd knapinos ar naudām, tā arī nenopirku. un viss jau skaisti, vienīgi - man ir šausmīgi neērti atļaut kādam sev kaut ko nopirkt. visvairāk jau, protams, attiecībā uz pretējo dzimumu - uzreiz sajūta, ka esi kaut ko parādā. kopīgas ēšanas/dzeršanas rēķinu apmaksai čeka skrupolozas pētīšanas un kalkulatora izmantošanas metode gan galīgi neder, bet var taču tā, ka vienu reizi izmaksā viens, otru - otrs; simboliski žesti abpusēji izpildīti, visi laimīgi. savukārt, ja otrs apmaksā tavas izklaides un iegribas, manā gadījumā sajūta ir tāda, ka tu neesi gana līdzvērtīgs spēlētājs, drīzāk ieguldījumu objekts (nerunājot nemaz par to, ka, pat ja tas galīgi nav tikai uz to virzīts, grūti gluži neviļus neiedomāties par to, ka tiek gaidīts, ka kaut ko dosi pretim). un man arī ir svarīgi otram neļaut gluži neviļus iedomāties par to, ka es ar viņu varētu tikties, lai viņš man ko izmaksātu, nevis tāpēc, ka viņš man patīk.

nu, lūk. no otras puses, domāju, vai nav tā, ka es ar to savu izmaksāšanas neļaušanu tomēr tam otram kaut ko neatņemu - iespēju izpaust savu vīrišķo spēku un varēšanu, un rūpes par sievieti, kura patīk. es taču novērtēju, ja man, piemēram, palīdz novilkt un uzvilkt mēteli, lai gan rociņas man nav amputētas un mierīgi varu to izdarīt pati; ar tādu, kas sievietei neatver durvis un nepalaiž pa priekšu, man vispār būtu grūti iedomāties sevi tiekamies. tomēr tajā brīdī, kad šajā džentlmeniskajā uzmanības izrādīšanā iesaistās nauda, man ir automātisks NĒ.

izskatās pēc tipiskas post(post)modernisma problēmas - tik daudzu laikmetu izpratne par manierēm un starpdzimumu attiecībām sakūlusies putrā, ka grūti ievērot konsekvenci. vai ir normāli satraukties par iespējamo līdztiesīga spēlētāja lomas zaudēšanu gadījumā, ja tev bez īpaša iemesla kaut ko izmaksā/nopērk, vai arī es vienkārši šajā ziņā neesmu pietiekoši sievišķīga (lai ko tas arī 21. gadsimtā nozīmētu)?

aizgāju vēlreiz uz Nacionālo galeriju - pagājušajā reizē pavadīju tur četras stundas, un to vietu slēdza, pirms paguvu visam iziet cauri. man tur patīk. nez', galīgi nav pirmā reize, kad būtu nonākusi saskarē ar "Lielo" mākslu (Parīzes, Romas, Madrides u.c. muzeji - check), taču, es nezinu, tieši šoreiz man tāda sajūta, it kā iekšā būtu kas attaisījies, un es spēju tam visam pieiet nesteidzīgi, iedziļinoties un - tiešām - izbaudot (nevis kā iepriekš - pavirši nesoties cauri muzejiem, vien atliekot imaginārus ķeksīšus). rāmā garā visu aplūkojot, var arī ievērot dažādus prikolus gleznās, kas, reprodukcijās raugoties, paslīd garām - piem., nu, tur pozē smuks, smalks jauns pāris, a zemē kaut kādas sieviešu kurpes mētājas; vai arī - cīņu aina, bet, ja tā cīšāk paskatās, patiesībā teju pašā gleznas vidū ir nožāvies liels, resns zirgs, atsedzot visiem saviem smalkajiem 16.gs.aplūkotājiem varenu dibencaurumu (attitude, baby!). un tā. un vēl man patīk, lasot visus tos aprakstus, domāt, vai es tam visam piekrītu, savilkt prātā dažādus kultūrkontekstus un veidot pati savas koncepcijas. piem., interesanti, ka jau (vēlākais) 15. gadsimtā parādās pāreja no gleznām, kas attēlo pārdzīvojuma pirmavotu (teiksim, Jēzu), uz gleznām, kas attēlo kādu, kurš atrodas pārdzīvojuma ietekmē (teiksim, statisku, meditējošu Asīzes Francisku), pārdzīvojumu cenšoties raisīt šādā veidā. manuprāt, šī ir robežšķirtne, kura domāšanas izmaiņas uzrāda tikpat ļoti, cik perspektīvas izmantojums (bet man ir sagurusi galva, un sīkāk neizvērsīšos).

ā, un vēl viena lieta - cik parādos muzejos, tik man piesienas vecāki vīrieši. par piedāvājumu iesaistīties "avangarda mākslas projektiņā" aka privātā dejošanā viesnīcā kādam bagātam vīrietim jau rakstīju; a tagad abas reizes, ko biju Nac.galerijā, man nāca virsū tādi nedaudz noplukuši kungi, kas mēģināja piesieties ar tekstiem "vaivai, kādas interesantas glezniņas, ūūū, kādas krāsu pārejas, a no kurienes tu esi un ko tu dari". šoreiz es jau savus lulzus biju dabūjusi un vairs sarunās ar tādiem darboņiem neielaidos, bet bija divi, kuri man kādu brīdi sekoja pa muzeja zālītēm (viens no viņiem - vēl arī ārpus muzeja). CREEPY, ko lai citu saka, un izskatās, ka tie nav kaut kādi atsevišķi gadījumi, bet gan konsekventa sistēma - vervēt jaunas, ārzemnieciska paskata drostaliņas (tieši muzejos, kuros ir bezmaksas ieeja). interesanti, a tiesībsargājošās instances šito zina?

anywayz, nosēdējos vēl līdz mūžībai ar Kar.Stārbaksā, nopirku grāmatu par bītiem/bītņikiem un tagad esmu beidzot mājās, kur štopēju iekšā piparmētru saldējuma torti ar šokolādi (nevar saprast, vai garšo pēc kaut kā garšīga vai tomēr pēc zobupastas). taisos bišķi pastrādāt un domāju, ka, ja vien atskaita fakapus, mana dzīve ir gaužām izdevusies. par to arī uzēdam saldējuma tortīti, čin-čin!

..ir reizēm tā, ka kādas latviešu grupas visā, izņemot viņu muzikālo sniegumu, man patīk, un ļoti gribas, lai patiktu arī tā viņu muzikālā puse (galgalā, vietējos mūziķus atbalstīt ir forši, etc.).

bet tad, kad viņus paklausos, kaut sakoncentrējot visu savu toleranci un iejūtīgumu līdz pēdējam, man tomēr šķiet, ka tūdaļ piemetīsies ausu vēzis un gribas ļoti ātri viņus izslēgt. to nespēju uzķert nevienu noti un pievēršanos mūzikai tīri tādēļ, ka dragāt ģitāras ir stilīgi, par spīti dziedamās balss absolūtam iztrūkumam, es tomēr nespēju novērtēt. un tā bieži. :(

man ļoti patīk tā ik pa laikam izskanošā doma par to, ka, lai integrētu, piem., latviešu sabiedrībā krievus, kaut kā īsti nestrādā kaujas cirvis un brīdī, kad tevi uzrunā krieviski, automātiska novēršanās un paziņojums, ka ES NESAPROTU, RUNĀ LATVISKI. tas ir diezgan loģiski, ka tad, kad no tevis nicīgumā novēršas, seko apvainošanās un pretreakcija. manuprāt, daudz labāka motivācija ir prieks pašiem par savu valodu, kultūru un iekļaujoša, nevis noliedzoša attieksme, kas mudina domāt, ka, "hei, tusēties ar šito kopienu varētu būt forši".

protams, ir dažādas situācijas un dažādi cilvēki, un all that jazz, bet mani ļoti aizkustina, ka pirmais teikums, ko mans peruāņu draugs šeitbūdams iemācījās, bija "Es esmu Lāčplēsis, un man patīk Laimdota" (izraisot daudzus smaidus mācīšanās procesā tramvajā un daudz smieklu manos draudziņos, kuriem viņš šādi stādījās priekšā) un otrais - "Man patīk "Četri balti krekli"", ar to domājot Kalniņa filmu, nevis klubu. savukārt es jau izsenis esmu samācījusies, kā pateikt "forši" un what not peruāņu spāņu valodā, ko arī pie izdevības lieku lietā, ar to izsaucot sajūsmu viņā.

par savu taisnību pastāvēt jau nekādā ziņā nav slikti, bet var atšķirties attieksme, ar kādu to dara. pat neatbalstot, es saprotu, piem., sava tēva ņirgāšanos par jebkuru pa skatienam patrāpījušos melnādaino vai par saviem draugiem no Āzijas. kā nekā, mēs tomēr esam ļoti maza tauta, un tas viss, kam vēstures gaitā ir nācies iet cauri (ar to lielākoties domājot citu tautu virskundzību šajā zemē) loģiski, ka ir atstājis pēdas, veicinot vietējās kultūras norobežošanos no visa svešā. tas ir tikai normāli, cēloņseku attiecībās balstīti, un ir diezgan lieki attiekties pret to kā pret cietpaurību vai tamlīdzīgi - teiksim, virtuāla spļaušana uz virtuālajiem geju un melnādaino aplicējiem ziņu portālu komentāros pēc būtības ir tieši tas pats "apliekošais" attiecību risināšanas modelis, ar kuru tikt uz priekšu ir diezgan grūti. mēs tomēr esam jaunā paaudze, kas nevis mūsu intelektuālā pārākuma, bet gan vēsturiskās situācijas dēļ ir tikuši pie iespējām daudz brīvāk ceļot, lasīt svešvalodās un iepazīt citas kultūras vēl citos veidos, un pacelt tāpēc gaisā degunu un pateikt, ka "visi lohi", ir ļoti viegli, bet, šķiet, ne pārāk godīgi. un nevis lamāšanās uz visiem, kas domā citādi, nekā tu, bet gan tieši neuzbrūkoša un vienlaikus pārliecināta iešana virzienā, ko esi atradis par pareizāku, var radīt vēlēšanos tev sekot un - pilnīgi noteikti - palīdz saglabāt daudz nervu un labāku garastāvokli. (un sadosimies visi rokās, ja!)

man ļoti patīk tas, ko misjē Bažārs, vai kā nu viņu transkribē, raksta savā grāmatā "How to talk about books you haven't read" (un par ko parasti runāt ir nepieklājīgi):

"(..) the concept of nonreading is itself unclear, and so it is often hard to know whether we're lying or not when we say that we've read a book. The very question implies that we can draw a clear line between reading and not reading, while in fact many of the ways we encounter texts sit somewhere between the two. (..) To varying degrees, books we've skimmed, books we've heard about, and books we have forgotten also fall into the rich category that is non-reading."