once, I was lost
to the point of disgust
I had in my sight
lack of vision
lack of light
I fell hard
I fell fast
mercy me
it'll never last

then, in the dust
all the things
we discussed
were thrown to the wind
so at last
we begin
'cuz we fall hard
we fall fast
mercy me
it'll never last

man ļoti patīk tas, ko misjē Bažārs, vai kā nu viņu transkribē, raksta savā grāmatā "How to talk about books you haven't read" (un par ko parasti runāt ir nepieklājīgi):

"(..) the concept of nonreading is itself unclear, and so it is often hard to know whether we're lying or not when we say that we've read a book. The very question implies that we can draw a clear line between reading and not reading, while in fact many of the ways we encounter texts sit somewhere between the two. (..) To varying degrees, books we've skimmed, books we've heard about, and books we have forgotten also fall into the rich category that is non-reading."

vakar, savukārt, tālīnie krakšķi no guļamistabas signalizēja par jaunu pavērsienu manas grauzelīgās kaķkas repertuārā - uz grīdas atradu pusēstu kartoniņu ar savu mīļāko Gētes citātiņu virsūrakstītu. aaaand it goes like this:

"Cik bezgalīgs ir darbs, ko dvēsele
Trauc izdarīt! - Mēs tūdaļ katru darbu
Tik lielu gribam, kāds tas top un aug,
Kad gadiem - cauri zemēm, cauri dzimtām -
To dzejas skaņas vairodamas veļ.
Tik jauki skan, ko tēvi darīja,
Kad, klusā vakarēnā atdusot,
To jauneklis ar kokles skaņām bauda;
Un, ko mēs darām, ir, tāpat kā viņiem,
Pilns pūliņu un visai nepilnīgs! -
Tā traucam mēs pēc tā, kas bēg no mums,
Un neievērojam ceļa, kuru ejam,
Un neredzam sev blakus senču soļus,
Ne pēdas, ko tie dzīvē atstāja.
Mēs vienmēr pakaļ steidzam viņu ēnai,
Kas dieviem līdzīga tur, tālumā,
Vij kroni kalniem zelta mākoņos."

..nu, un vai tad uz to dulno lopiņu var dusmoties? - tīri vai paldies jāsaka, ka, vot, šitāste Lietas savā veidā atgādina un ceļ gaismā, citādi tas kartoniņš vēl miljonz gadu būtu kādā paksī stāvējis bēdīgs un piemirsts. (PERFEKCIONISMAM - NĒ!)

man ļoti patika, kā mala vienreiz teica, ka viņa rakstījusi dzejoļus līdz brīdīm, kad iemācījusies risināt dzīves problēmas, ar ko nāk neizbēgamā komplektiņā lietu uzlūkošana racionāli un pragmatiski. nu lūk, un ar mani ir līdzīgi - kad es spēju shiny happy eksplozīvi funkcionēt, es to daru un nereflektēju par dzīvi, viss ir lieliski, un nafig man ir vajadzīgs kaut kas dziļš un/vai poētisks. un es te tagad jokojos tikai pa pusei.

un pāris dienas atpakaļ atklāju, ka, hei, es taču atkal esmu tā sapņainā meitene, kura, ejot pa ielu, brīžam aizdomājās un, pie sevis smaidot, bolījās debestiņās, nevis uz zemi, un tā nav nekāda tur metafora, bet reāls fakts, klišejiski as it might sound. jā, vot, tādu es sevi atceros, un tāda es laikam tagad atkal esmu. miers, prieks, gatavība pieņemt jaunus "izaicinājumus" un pašai tos radīt. tas droši vien ir ļoti labi.

un dzīve paiet smiekļāgā karuselītī, kurā katra diena virpuļo, uzsēdusies katra savas krāsas zirdziņam; man iet labi, vienvārdsakot.

JA VIEN NE TĀ FRICKIN' GRIPA tagad, jak-fak! :)

UPD: mala tikko šito izlasīja un sāka protestēt, ka viņa esot nevis iemācījusies risināt dzīves problēmas, bet gan, ka problēmu daudzums liekot paskatīties uz lietām kā sausiem faktiem, nobloķējot iespēju iegrimt dzīves poetizēšanā. vot! labots! atsaukts! are you happy now, user mala? :D

Mihails Idovs: "Kritiķi no tiesnešiem un bendēm ir kļuvuši par sociālajiem dīdžejiem - viņiem jāpalīdz tev izvēlēties mūziku, filmu, grāmatu un tā tālāk no bezgalīgās piedāvājumu jūras. Jā, te svarīgs ir kritiķa vārds un prasme, oža just tendenču attīstību."

nu jā, vērtību relatīvisma uzvara, etc. te vēl labs:

"- Kas īsti ir snobs? Vai - kurš ir snobs?
- Cilvēks ar paaugstinātām prasībām, kuras vienā gadījumā tiek attaisnotas ar cilvēka izsmalcināto, jūtīgo natūru, citos - ar baismīgu cilvēka šķiriskās pašapliecināšanās kāri. Āķis slēpjas apstāklī, ka pirmā tipa cilvēkus no otrajiem atšķirt faktiski nav iespējams."

V. MAJAKOVSKIS:
"Es jums atklāšu
vārdiem tik vienkāršiem kā maušana,
kā mūsu jaunās dvēseles
kvēlo,
kā mēs ciešam.
Es tikai pirkstu galiem pieskaršos,
visu jums dodams,
un jums izaugs
lūpas
milzīgiem skūpstiem
un mēle -
tuvām un tālām tautām.
Bet es, dvēselē pieklibodams,
aizvilkšos līdz savam tronim,
ielikšu galvu klusuma autā.
Apgulšos
gaišs
migā siltajā
no tīriem mēsliem
un jutīšu kā pa sapņiem,
kā lokomatīves ritenis,
gulšņus skūpstīdams, nāk
un kaklu man apņem."

/Vladimirs Majakovskis - luga "Vladimirs Majakovskis", 1913/

nesen, kad ciemos uz nakšņošanu bija atbraucis māsītis, uzliku viņai noskatīties "Eternal Sunshine of the Spotless Mind", lai arī kaut ko labu mans mīļais mazais cilvēks paskatās, ne tikai iet ar klasesbiedriem uz blokbāsteriem Zē-dienās.

nu, un skatāmies, skatāmies, bet man bekgraundā visulaik tāds kā nemiers - jo filma jau joprojām laba, protams, taču vairs nav Tas, kā es to atceros - kā Ļoti labu, to fall for, un kuru neskatīties pārāk bieži, lai nenovalkājas. vairs tikai viens citātiņš palicis, kurš izsauc to vētraino JĀĀĀ, ZEM ŠĪ ES VARU PARAKSTĪTIES sajūtu (Klementīnes Too many guys think I'm a concept, or I complete them, or I'm gonna make them alive. But I'm just a fucked-up girl who's lookin' for my own peace of mind; don't assign me yours). bet citādi - jā, laba filma, kurš gan par to strīdētos, - bet tikai.

un man ļoti nepatīk, ka tā notiek. tad pārņem sajūta, ka tu vairs ne par ko nevari būt drošs. kad jautā pēc mīļākajām grupām, filmām un grāmatām, drošāk ir iezīmēt kādus aptuvenus virzienus, ne vairs konkrētus nosaukumus; kā gan lai ar pārliecību atbild ko konkrētu, ja tu nevari zināt, vai ar pirms diviem gadiem lasīto grāmatu tev joprojām ir tas spešel konekšens? tev būtu nemitīgi tā grāmata jālasa katru dienu, lai pavisam droši zinātu, ka joprojām "ir". man laikam ļoti grūti ir pieņemt pasaules (vai, pareizāk sakot, sevis un pasaules attiecību) nepastāvīgumu.

labi, laikam jābeidz žēloties par lietu kārtību, jābrauc uz Dominu jaunas bikses meklēt *nodrebinās*. vot, a tas man arī nepatīk. pa manam, būtu tā - tu atrodi savas mīļākās drēbes, un tad viss tā arī paliek, tu varētu iet tālāk "vertikāli" - apgreidot savu īpašo fešen stilu, apgādāties ar aksesuāriņiem, un tamlīdzīgi, taču tālāk iet "horizontāli" (t.i., periodiski šķirties no iemīļotajām džinsenēm) nevajadzētu - tas taču ir lieki, vai ne, tu esi atradis to savu pamatiņu, nu tad nafig tev viņu mainīt. :) nu, bet nē, matērija noraidoši purina galvu, un es nesaprotu, kas tām visām biksēm ira, ka pa vidu jāplīst pušu, es taču ar špagatiskajiem trikiem īpaši neaizraujos, un tad, kad aizraujos, to nedaru biksēs (oi, sanāca tā winkwink divdomīgi, bet bija gribēts teikt, ka es to daru uz dejugrīdas legingos un svārkos, bet, tā kā man te tagad ienākusi prātā jauna tehniciņa, kā atvērt savas senzudušās rakstīšanas čakriņas, - rakstīt plūsmveidā un laukā neko nedzēst -, tad es tagad rakstu plūsmveidā un laukā neko nedzēšu.) viss.

and, oh, how our glory may fade?
well, at least we've learned some tricks of the trade.

..bet vispār jau ir neiespējami izstāstīt, ko tev kāda dziesma nozīmē. ja tu esi ļoti talantīgs, tad tu vari mēģināt un tam vismaz pietuvoties, bet līdz galam - tik un tā nē. tas ir kaut kāds cits līmenis. jo uz dziesmu jau tu projicē pats savas emocijas, un iemesls, kādēļ tu to dari, ir tieši tas, ka plika verbalizēšana Nav Tas.

šodien vispārnekurnegribs iet un vulkānot, gribs tikai ieritināties sedziņā un dziedāt šo:

Aterrorizas
me simplificas
y dando vueltas
me respiras
eres mi caricia
toda una delicia
tu eres, pura buena malicia
tu eres pura buena malicia.

maigums un mieriņš.

ai ai, lūk, arī mana pēdējo dienu uz riņķi rotējamā dziesma. ar katru reizi labāk.

É pau, é pedra, é o fim do caminho, é um resto de toco, é um pouco sozinho..