once, I was lost
to the point of disgust
I had in my sight
lack of vision
lack of light
I fell hard
I fell fast
mercy me
it'll never last

then, in the dust
all the things
we discussed
were thrown to the wind
so at last
we begin
'cuz we fall hard
we fall fast
mercy me
it'll never last

man tagad ir tumšzila mežģīņu kleita, un visi mani jaunie draugi saka, ka man tā piestāvot. vecie draugi nesaka, ka nepiestāv, taču pusizbolītām acīm ziņo, ka esot ļoti savādi mani redzēt tērpušos mežģīnēs. taču, kopš esmu pazīstama ar neiroplastikas konceptu, piekārtoju brillītes un ieņirdzu par uzskatu, ka vecam sunim nevar iemācīt jaunus trikus.

cenšos dzīvot aizvien seklāk un aktīvāk, "neapstājoties, tikai neapstājoties".
tad, kad apstājos, viss izjūk, un es atkal stāvu kaila tuksnesī (kas nav patīkami, tai pat laikā vismaz nerada iekšēju neērtības sajūtu).
es nezinu, kā ir labāk, un tieši tādēļ visgrūtāk ir no rītiem, kad nenotiek inerces ierosināta kustība (uz augšu, uz priekšu, uz leju) un kad ir jāizdara izvēles, kā nodzīvot vēl vienu dzīves dienu.
bet gribētos spēt tikt vaļā no bērnišķīgās visa skatīšanas dihotomijās un redzēt vidusceļu.

no vienas puses, dekonstrukcija ir ļoti pievilcīgs koncepts, un es ļoti piekrītu Roberta Morisa teiktajam par minimālisma mākslu: "simplicity of shape does not necessarily equate with simplicity of experience. unitary forms do not reduce relationships. they order them."

no otras, šī paša principa ievērošana dzīvē, šķiet, ja vien nepārvācas uz klišejisko vientuļo dzīvi kalnos, ir lemta pamatīgai atsvešinātībai un neizpratnei no sabiedrības puses. ir skaisti līdz mugurkaula smadzenēm izjust to "omm" sajūtu, ka mēs esam viens vesels, es esmu cits tu, tu esi cits es, bet mēs visi esam apziņas lāsītes no lielā apziņas okeāna, ap kurām mēs mākslīgi konstruējam savu ego. tomēr praktiskajā dzīvē, pēc kuras priekšrakstiem tev jāpostulē sava individualitāte, tu ar šādu domāšanu sevi nolem 'zemcilvēka' statusam, kurš ir gatavs uztvert visus sitienus un i netaisās sist pretim.

Lūpu Lanas beidzot sagaidītais albums sarūgtinoši garlaiko.

tad, kad esi mierā pats ar sevi un arī ārējās lietās viss veicas, atkāpjas saasināta savas personas uztvere, un tiek atvērtas čakriņas spējai koncentrēties uz citiem cilvēkiem un visu apņemošam rāmam maigumam pret pasauli.

atspriņģoju mājās no vecāsmammas priecīga un ar čupiņu gadsimta sākuma rotaslietu, mājās tikpat priecīgi atradu no dzīvokļbriedes ballītes palikušu šķīvi ar saceptiem pikantiem kāpostcepumiņiem (paldies to whom it might refer) un tagad klausos My Bloody Valentine, laižu vannā ūdeņāgu un gaidu ciemos spāņu čuomu. ja implozija nebrauc uz Spāniju, tad Spānija brauc pie implozijas, haha. un vispār pēdējā laikā cenšos pierast pie domas, ka mana dzīve ir izdevusies, - tas tā acīmredzami arī ir, bet iekšā tomēr saglabājas tā klusā murdoņa, ka man.. nez', - nepienāktos vai kā. bet ņikas, drīz izravēsim arī šos tarakānus. un tad jautāsim: forša dzīve + man = WHY NOT?!

atbizoju mājās no Ouperas un veicīša un atvieglota konstatēju, ka, wait, rīt taču ir tikai trešdiena, nevis jau ceturtdiena. lieliski, lieliski. es jūtos tā, it kā man būtu uzdāvināta vesela diena, kurā varēšu miera vējos skricelēt pieteikumu Malaizijai, gatavot privātstundu materiālu, iet pie manikīra, etc, etc, bet šobrīd varu vienkārši atslābt, pabeigt ēst savu litru šokolādes saldējuma un palasīt "Rīgas laiku" (namedroppiiing!). miers šodien, nemiers - rīt.

un vispār es šinīs dienās jūtos kā tāda atspere, kura jebkurā brīdī var tikt atlaista, un tad tai būs jāspindz un jālēkā turp-atpakaļ, bet kas izvairās par to domāt un cenšas rimti izbaudīt savu spriegaino - it kā - miera stāvokli.

man bieži šķiet, ka līdzīga mūzikālā gaume cilvēkus vieno (vai vismaz - uzrāda līdzīgo) vairāk nekā viss pārējais un ļauj komunicēt tādā pār-verbālā līmenī. un tad reizēm ir tā sajūta, ka, hei, es it kā varētu viņam tikai pateikt, piemēram, ka šobrīd klausos Bonu Iveru, un viņš taču - Sapratīs. nebūs nemaz jāsaka, ka es patlaban esmu ieritinājusies dīvāniņā, un man apkārt jaušas tas pārpasaulīgais, saldsērīgais maigums pret visu.

bet varbūt tas tā ir tikai manā prātā, un īstenībā pateikt, ka tu šobrīd klausies Bonu Iveru, citam tikai to arī nozīmē - ka tu klausies Bonu Iveru.

..es domāju, ka pašlaik esmu tiešām laimīga. Vonne rakstīja, ka to vajagot apzināties un pateikt, pierakstīt vai nomurrāt. tad nu es pierakstu un nomurrāju.

bet, vēl par murrāšanu runājoti, vakar pirmo reizi dabūju dot Murrisonei antibiotikas (jā, tas lops izrādījās sieviete). tiku pie asiņaina dekolteja. pretty wild, trololol.