man ļoti patika, kā mala vienreiz teica, ka viņa rakstījusi dzejoļus līdz brīdīm, kad iemācījusies risināt dzīves problēmas, ar ko nāk neizbēgamā komplektiņā lietu uzlūkošana racionāli un pragmatiski. nu lūk, un ar mani ir līdzīgi - kad es spēju shiny happy eksplozīvi funkcionēt, es to daru un nereflektēju par dzīvi, viss ir lieliski, un nafig man ir vajadzīgs kaut kas dziļš un/vai poētisks. un es te tagad jokojos tikai pa pusei.

un pāris dienas atpakaļ atklāju, ka, hei, es taču atkal esmu tā sapņainā meitene, kura, ejot pa ielu, brīžam aizdomājās un, pie sevis smaidot, bolījās debestiņās, nevis uz zemi, un tā nav nekāda tur metafora, bet reāls fakts, klišejiski as it might sound. jā, vot, tādu es sevi atceros, un tāda es laikam tagad atkal esmu. miers, prieks, gatavība pieņemt jaunus "izaicinājumus" un pašai tos radīt. tas droši vien ir ļoti labi.

un dzīve paiet smiekļāgā karuselītī, kurā katra diena virpuļo, uzsēdusies katra savas krāsas zirdziņam; man iet labi, vienvārdsakot.

JA VIEN NE TĀ FRICKIN' GRIPA tagad, jak-fak! :)

UPD: mala tikko šito izlasīja un sāka protestēt, ka viņa esot nevis iemācījusies risināt dzīves problēmas, bet gan, ka problēmu daudzums liekot paskatīties uz lietām kā sausiem faktiem, nobloķējot iespēju iegrimt dzīves poetizēšanā. vot! labots! atsaukts! are you happy now, user mala? :D

esmu tā pārstrādājusies un miega badā, ka vakar trepēs dabūju konstatēt, ka tumsā redzu nevis vienkāršu, normālu tumsu, bet gan tumsu ar pamatīgu ņirboņu bonusā - skērī šit :) iepriekš, sēžot koncertā, nevis aizvēru acis un baudīju, bet gan aizvēru acis un domās uz pirkstiem atliku darbus, kuri ir "pending" statusā. kad devos mājās, dabūju sev teikt "attopies, attopies", lai pārliecinātu sevi, ka tā vietā, lai mestos klāt interviju rediģēšanai, ir beidzot jāsamīļo pārgaidījies kaķis un - beidzot, beidzot - jāaiziet gulēt.

bet man tā ļoti patīk. iekšā un līdz galam visos procesos. call me galējību meitene. un jaunākais "Arcade Fire" albums tomēr ir foršāks, nekā man sākumā likās.

teju katram jau, kam nav slinkums, gribas poētiskot savu eksistenci, piesaukt pa rokai patrāpījušās Koelju frāzes vai ko nu tur, jo visiem gribas, lai.. nu, lai ir skaisti. tas ir tik cilvēciski saprotami, bet man tas ir tik ļoti apnicis. manuprāt, tikai dažiem indivīdiem būtu tiesības poētiskot savu esamību, lai nejauktu gaisu un orientierus.

bet nu labi, viss mans nacisms nāk no apnikuma un pārguruma, un sajūtas, ka dzīvē vairs nav nekā jauna un svaiga un ka viss jaunais ir feiki jauns; man gribētos atslēgt domāšanu un tā uzreiz kļūt 200% more efficient.

svarīgi ir nošķirt to, kas tev patīk ģenerālīgi, no tā, kas tev ir nepieciešams kādā periodā (un, attiecīgi, nepārmest sev savas vajadzības).

par piemēru, man, teiksim, tā ģenerālīgi ļoti patīk Reidiohed un milzums tās pārējās raudātāju mūzikas, taču vakar es noklausījos jauno Riannas albumu, - kā arī lielu daļu cibas ierakstu nahrenizēju nafig, bet nutastā.

un vispār, es domāju, bieži vien starp to, kas cilvēks ir, un to, ko viņš dara, ir liela atšķirība, un tad daudz nozīmīgāk ir spēt redzēt zem asfalta pludmali jeb to, kas viņš ir īstenībā - jo tam, ko viņš dara, var būt miljonzdaudz iemeslu. (jā, - līdz brīdim, kad tas, ko tu dari, tevi ir pārņēmis tik ļoti, ka zem asfalta ir un paliek tikai un vienīgi asfalts, - bet nu par to tagad ne.)

man reizēm gribas saplēst visas fotogrāfijas, atdot savas grāmatas un disku kolekciju draugiem, no drēbēm arī saglabāt tikai to, bez kā nu nekādi, un tad paskatīties, kas tad īsti paliek pāri. pagātni nest sev līdzi ir normāli, kā nekā - mēs no tās nākam, taču dažureiz man šķiet, ka es to daru pāri mēram, ka nu jau visas tās vakardienas ir mani nospiedušas pie zemes tik ļoti, ka šķiet, ka trūkst gaisa jaunai rītdienai. un patosiņš tas ir tikai daļēji - bez visiem simboliskajiem aspektiem tas, ka ir par daudz lietu, manuprāt, sāk ierobežot cilvēka spontanitāti - nu tur, aļa, ja tev plauktos jau stāv miljons neizlasītu grāmatu, tev sāk šķist kaut kā nepiemēroti ļauties impulsam un aizņemties no drauga tieši to grāmatu, kuru tev šajā brīdī sakārojies - sak', vispirms taču savējās izlasīs. tāpēc gribas pavērst savu dzīvi vairāk tādā omnia mea meacum porto virzienā, nest sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, bet tad, kad acis sāk skraidīt apkārt, tāā, ko mēs te varētu nest tagad uz miskastīti, pret to sāk protestēt i mans kolekcionāra, i uķi-puķi gars, un abi vienā balsī apgalvo, ka, hei, wait, kātadtā, paskat, šitās vēstules laukā mest nedrīkst, jo, nu tur, blāblāblā, un šito visu arī ne, jo - un seko iemesliņu uzskaitījums. bet ar uķi-puķi pieeju pret lietām mēs te nekādas pagātnes važiņas nenokratīsim un nespurgsim kā putniņi debesīs, tāpēc ir jāsper, tāteikt, kompromisa soļi - nu tur, piem., metīs tagad visus izstāžu un koncertu pavadmateriālus laukā, pierakstīs tikai iespaidus par tiem vienā Word dokumentā un ar visu pārējo darīs tāpat. un tā mēs te nonāksim varbūt vismaz pie tā, ka nes sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, UN vienā laptopā.

man nepatīk to redzēt, es cenšos pievērt acis uz to pozitīvāka skatījuma uz dzīvi vārdā un tā, bet reizēm es jūtos vienkārši pievilta, sajūtot seklumu citos, - tad, kad, pēc manām domām, tam tur nevajadzētu būt. piemēram, kāda paziņa ar glamūrīgu ārēju spožumu - un es te nerunāju par spožumu tādās Kosmopolitēna kategorijās, bet gan par gluži vienkāršu foršumu, komunikabilitāti, šarmu un spēju visas lietas nokārtot radoši un ar stilu - nez', ir lietas, ko man gribētos no viņas pārņemt un iemācīties. bet tad reizēm ir tā, ka mēs runājam par kaut kādām dziļākām lietām nekā smalltalks, un tad es vienkārši jūtos atsēdināta, kad cilvēks, kuru esmu uzskatījusi par ļoti foršu un paraugu sev dažās lietās, izrādās, ir spējīgs to foršumu saglabāt tikai tādā plakātiski plakanā līmenī, - un patiesībā par to plakātisko spožumu viņam vairāk arī nekā nav. viss. cauri. nav.

un to es nespēju pieņemt, es tam vienkārši nespēju noticēt, kā tā var būt. papurinu galvu - nu nē, tā taču nevar būt! viņa taču visiem šķiet tik jauka, forša, šarmanta un inteliģenta! un tad man sametas bikucīt bēdīgi - nu, apmēram tā, it kā tu pa gabalu pļavā būtu redzējis smukas, apgarotas puķītes saules staros laistāmies, sajūsmināts iemeties tai pļavā papriecāties, a tur tikai spīdīgi konfekšu papīrīši un kakas. vot.

jipi-jai-jē, Karlas Morisones jaunais disciņš priecīgi ieripojis manā mapītē, un viss iet uz labu.

..bāc, nu, kā man gribētos draudziņu-geju, to nemaz nevar izstāstīt!!

tā, seksa jautājumu lapu @ ask.efem mēs tagad aiztaisījām cieti, paldies par kooperēšanos un ceram, ka visi iesaistītie tikuši pietiekami enterteinēti. padevīgi ziņojam, ka par seksu runāt mums joprojām patīk, bet nu srsly, ja no kādiem 60+ jaucīšiem lielākā daļa ir par seksu ar nēģeriem, aziātiem un sievietēm (kādēļ tika piemirsti zirgi?), varbūt tas manu negatīvo atbilžu dēļ tomēr varētu salikt sprunguļus riteņos, ja galu galā izdomāju kļūt par Latvijas prezidenti :)

on other news, BN vakar uzdzina miegu, uz dārza svētkiem šon neaizgāju vispār, labā noskaņojuma rezerves ir izsīkušas, ņā, ņā, iešu nu ka iestādīt kādu dāliju uz savas sabiedriskās dzīves kapa. un paņemt breiku no internātiem arīdzan.

ai ai, lūk, arī mana pēdējo dienu uz riņķi rotējamā dziesma. ar katru reizi labāk.

É pau, é pedra, é o fim do caminho, é um resto de toco, é um pouco sozinho..