kopš apmācās mana personīgā debestiņa, neapzināti sāku staigāt melnā un reizēm tumši pelēkā. izskatās, ka nu debestiņa sāk tā kā drusku atgūties, jo man kārojas šitentāda tipa auskarus:

( žagatisms pa visu lapu, BLING-A-BLING-BLING! )

implozijas simpātijas pret jancīgajām kurpēm aug augumā. lūk, izgājušnedēļ Selfridžos mērīju šitos:

Charles and Ray Eames fashioned some of the most iconic designs of the 20th century. United Nude's Eamz pays tribute to the couple's inspiring creations, attributing the shoes with the comfort and style of their famous chairs.

pēc skata - instant love; būtu bijušas bišku ērtākas, varētu tur arī kaut ko sadomāt.

gribu šitās te gulbīškurpīts:

atj. ap 900 lati. ejiet dē, tik smukiņas jau viņas nav. ja nu vienīgi kad/ja precēšos - i baltas ir, i uzticības simbols. vo!

teiksim tā - mani ļoti priecē apzināties sevi kā pietiekami ķermenisku un down-to-earth, lai spētu sajūsmināties par lietām, t.sk. prikolīgu bižutēriju par Día de los muertos tēmu

tagad, uzvelkot mīļās džinsas, izskatās, it kā man būtu krāniņš, pretstatā iepriekšējam glīti piegulošajam izskatam; kādu brīdi maskēdamās aiz kāpēc-man-te-kaut-kas-izstaipījies mistērijas plīvura, beidzot pienāca attapšanās, ka esmu taču nometusi svaru.

mans pašreizējais randiņpartneris grib pirkt man kleitu. manu sapņu sarkano kleitu, kuru nesen noskatīju vienā pop-up veikaliņā, bet, tā kā šobrīd knapinos ar naudām, tā arī nenopirku. un viss jau skaisti, vienīgi - man ir šausmīgi neērti atļaut kādam sev kaut ko nopirkt. visvairāk jau, protams, attiecībā uz pretējo dzimumu - uzreiz sajūta, ka esi kaut ko parādā. kopīgas ēšanas/dzeršanas rēķinu apmaksai čeka skrupolozas pētīšanas un kalkulatora izmantošanas metode gan galīgi neder, bet var taču tā, ka vienu reizi izmaksā viens, otru - otrs; simboliski žesti abpusēji izpildīti, visi laimīgi. savukārt, ja otrs apmaksā tavas izklaides un iegribas, manā gadījumā sajūta ir tāda, ka tu neesi gana līdzvērtīgs spēlētājs, drīzāk ieguldījumu objekts (nerunājot nemaz par to, ka, pat ja tas galīgi nav tikai uz to virzīts, grūti gluži neviļus neiedomāties par to, ka tiek gaidīts, ka kaut ko dosi pretim). un man arī ir svarīgi otram neļaut gluži neviļus iedomāties par to, ka es ar viņu varētu tikties, lai viņš man ko izmaksātu, nevis tāpēc, ka viņš man patīk.

nu, lūk. no otras puses, domāju, vai nav tā, ka es ar to savu izmaksāšanas neļaušanu tomēr tam otram kaut ko neatņemu - iespēju izpaust savu vīrišķo spēku un varēšanu, un rūpes par sievieti, kura patīk. es taču novērtēju, ja man, piemēram, palīdz novilkt un uzvilkt mēteli, lai gan rociņas man nav amputētas un mierīgi varu to izdarīt pati; ar tādu, kas sievietei neatver durvis un nepalaiž pa priekšu, man vispār būtu grūti iedomāties sevi tiekamies. tomēr tajā brīdī, kad šajā džentlmeniskajā uzmanības izrādīšanā iesaistās nauda, man ir automātisks NĒ.

izskatās pēc tipiskas post(post)modernisma problēmas - tik daudzu laikmetu izpratne par manierēm un starpdzimumu attiecībām sakūlusies putrā, ka grūti ievērot konsekvenci. vai ir normāli satraukties par iespējamo līdztiesīga spēlētāja lomas zaudēšanu gadījumā, ja tev bez īpaša iemesla kaut ko izmaksā/nopērk, vai arī es vienkārši šajā ziņā neesmu pietiekoši sievišķīga (lai ko tas arī 21. gadsimtā nozīmētu)?

gaga, festivaļčika direktore ziņo, ka pasākumu sponsorēšot arī Desigual - kas ir viens no maniem visneiecienītākajiem brendiem pasaulē - un ka viņi nodrošināšot pa kleitai katrai no darbiniecēm. tā kā nu man viņai jāsūta savs apģērbizmērs, un atpakaļceļa vairs nebūs.

nē, nu fantastika - vajadzēja jau, zin', arī tam būt tieši, TIEŠI Desigual - es jau tagad varu iedomāties sevi izskatāmies pēc bezgaumīgas jefiņas tanīs pārspīlētajās panckās, kā arī, izmantojot lauzni, lai apveltītu savu seju ar kaut ko līdzīgu smaidam par spīti tam visam. nopietni, es viņu lapā varēju atrast tikai divas kleitas, kuras es būtu ar mieru uzvilkt (šo un šo) - jo tās ir pilnīgi parastas kleitas, bet tās jau nu neizvēlēsies, jo tās nekliedz viņu zīmolam atbilstošajā nebalsī: "esmu neprātīgi stilīga un radoša jauna sieviete, un maniem vecākiem vai vīram ir pietiekami daudz naudas, lai to izgrūstu šajās mākslinieciski un oriģināli sašūtajās un saraibinātajās lupatās (par kurām daudz foršākas var atrast humpalās)". nerunājot nemaz par sirdsapziņas pārmetumiem, ka tas drausmīgais paltraks neadekvāti dārgi maksā, un šinī gadījumā nedomāt par to, ka daudz lietderīgāk būtu to naudu aizsūtīt bērniem Āfrikā, ir vienkārši neiespējami.

vot, tādas tās fīmeilu problēmas. bet - kas mūs nenogalina, tas padara mūs stiprākus, ja? :>

dēm, dakter, estetā galīg nesaprotu, kas ar mani pēd.laikā noticies - šodien, piem., man sāk gribēties, vot, šitāds te kurpīts:

nu, a ko, man liekas baigi šķelmīgs kičs, kam klāt kā aksesuāru pievilkt cukurvati rociņā. ehh, ja man būtu lieki 25 lati!

vakardiena bija pilna to-be-leģendāru frāžu, bet man vismīļākā tomēr bija "smēķēšana nopietni raud Jums blakus". kā arī RetroSpectro, izrādās, ir vieta, kur es bez baiļu varu veikt drunk shoppingu, jo rezultāts neapbēdina arī nākamajā rītā. šoreizīt tiku pie oooh-so-fantastic piespraudes mirguļojoša saldējumkonusa veidā, un, kā jau dūdiņa pēc definīcijas, nevaru beigt par to priecāties vēl šobaltstund. un, par komerciju runājoti, visas laipni lūgtas uz manu un malas stendiņu Andelē-Mandelē šosestdien Baroncentrā no pulksten 11-17, jo mums ir ļoti daudz kruta staffa, ko piedāvāti nākošajām valkātājām, tostarp arī satriecoša PSRS laiku nozīmīšu kolekcija ar "Nu, pagaģi" vilkiem, puskailiem Maugļiem un ilustrācijām pasakai par Rācenīti (nu, tai pašai, kurā visi viņu rindiņā vilka - meita, māte, vecmāmiņa & co). kad es vakar "Alā" mirdzošām acēm par šito visiem stāstīju, dūdiņas, kuras neko nesaprot, man teica, ka tādas lietas viņas interesējušas tikai bērnībās, bet, kā jau minēts, viņas neko nesaprot, kā arī neprot novērtēt trū vintedžu un gipsteriskus pribambasus.

tiktāl par vakardienu (ā, jā, Strāvoklis bija ļoti jauks, bet vadītāji, protams - "āā"), bet tagad ir mieriņš, "Dark Was The Night" dubultdisciņš, gatavošanās privātstundām un intērnetstalkeru satikšanai, blakus kaķka un cilvēkiem labs prāts. omm, omm.

brīžos, kad uznāk akal kaut kādi tīneidžeriskie "es esmu no pavisam citas pasaules, nekā visi tie citi cilvēki" garastāvoklīši, ļoti vizuāli reprezentatīvi būtu staigāt, vot, šinī ten kaklrotā:

..pēdējais vienradzis, nu ja :)