meh! tikko uzzināju par Wilderness festivālu - cilvēki ar teltīm brauc uz kaut kādu parku, kur visu vīkendu piedalās visdažādākajos vorkšopos, klausās iedvesmojošos dažādu jomu profesionāļos, skatās teātrizrādes, klausās dzejas lasījumus etc, etc. mājslapiņu apskatot, konstatēju, ka tur ir arī mjūziksadaļa, kuras ietvaros uzstāsies Spiritualized (jīhā!) un Wilco! very tempted, vienvārdsakot.

nākošais solis: izčekot cenas; lētākā adult weekend pass - 129 mārciņas, ar booking un transaction fee kopā sanāk 146 mārciņas. nākošais solis: izčekot atrašanās vietu; pasākums ies vaļā frickin ellē vellam uz ragiem netālu no ČARLBURIJAS, kas ir miests nekurienē un pavisam noteikti tālu no manas šībrīža dzīvesvietas. tātad vēl arī transports, telts būtu jāpērk un tur arī kaut kas jāēd. 250 mārciņas minimums. fakin hell, kā teiktu mans kaitinošais ukraiņu dzīvokļbiedrs!

viss, pēdējais brīdis sākt pelnīt lielo piķi; man gribas varbūt elitāras, bet jēgpilnas izklaides.

bet pagaidām - pabeigšu ēst savus pelmeņus un iešu uz Annas Frankas dienasgrāmatas izstādi, kura man te ir ar kājām aizejamā attālumā un par velti, kā arī neprasa telts iegādi. nu jā.

kopš apmācās mana personīgā debestiņa, neapzināti sāku staigāt melnā un reizēm tumši pelēkā. izskatās, ka nu debestiņa sāk tā kā drusku atgūties, jo man kārojas šitentāda tipa auskarus:

( žagatisms pa visu lapu, BLING-A-BLING-BLING! )

once, I was lost
to the point of disgust
I had in my sight
lack of vision
lack of light
I fell hard
I fell fast
mercy me
it'll never last

then, in the dust
all the things
we discussed
were thrown to the wind
so at last
we begin
'cuz we fall hard
we fall fast
mercy me
it'll never last

implozijas simpātijas pret jancīgajām kurpēm aug augumā. lūk, izgājušnedēļ Selfridžos mērīju šitos:

Charles and Ray Eames fashioned some of the most iconic designs of the 20th century. United Nude's Eamz pays tribute to the couple's inspiring creations, attributing the shoes with the comfort and style of their famous chairs.

pēc skata - instant love; būtu bijušas bišku ērtākas, varētu tur arī kaut ko sadomāt.

gribu šitās te gulbīškurpīts:

atj. ap 900 lati. ejiet dē, tik smukiņas jau viņas nav. ja nu vienīgi kad/ja precēšos - i baltas ir, i uzticības simbols. vo!

teiksim tā - mani ļoti priecē apzināties sevi kā pietiekami ķermenisku un down-to-earth, lai spētu sajūsmināties par lietām, t.sk. prikolīgu bižutēriju par Día de los muertos tēmu

man būtu tik daudz, ko rakstīt, bet kamēr dienu sparīgais ritms sasien pirkstus šleifītē attiecībā uz cibošanu (tomēr tiku pie strādāšanas, jā), atliek tikai iepostēt dziesmiņu, kura man ļoti, ļoti patīk, jou: http://www.youtube.com/watch?v=y3BCRsuQmQA

heheheh, lūk, širmītis, ar kuru noteikti rastos problēmas ietikt publiskos pasākumos - samurai sword umbrella!

Are you the Brutal Heart
Are you the Brutal Heart that I've been looking for
Cause if you're looking for love, you can look for that door
Hearts
Hearts that break the night in two
And arms that can't hold you that true

So use me
So use me

I don't mind at all
I don't mind that you only call me when you want
And Im just glad you want me at all
Hearts
And hearts that break the night in two
And arms that can't hold you that true

So use me

So use me

So are we Brutal Hearts
Are we Brutal Hearts that break the nigh in two
Because I just want this night with you

Well I don't like the man
I don't like the man that I am
I just want this night with you
Well then lets take this night from black to blue
Well then lets take this night from black to blue

So use me
So use me

viena no lietām, kas man manā ikdienas rutīnā patīk visvairāk, ir spāņvalodas pasniegšana. tas ir tik aizkustinoši un kaut kādā mērā skaisti - palīdzēt otram ieboksterēties kādā lietā, sākot no pašiem pamatiņiem, un tad redzēt, kā viņa acīm paveras logs uz vēl kādu paralēlo pasauli - kā savā ziņā varētu definēt kādu citu valodas un kultūras telpu.

un tad vēl tev uz pēdējo nodarbību pirms ilgāka pārtraukuma audzēkne atnāk ar liķierkončām, lai pateiktos par iemācīto, un tad nu jūs "pēdējā zvana" nodarbību aizvadāt, štopselējot iekšā liķierkončas un dziedot "Guantanameru" un "La bambu"; un iekšā ir tik gaiši un priecīgi būt otram blakus, kad viņam atveras acis, par ko patiesībā tās dziesmas ir. esmu aizkustināta, vvsakot.

..bēēt, tā kā pēc šīs shiny-happy dziedošās nodarbības manī nav rimusies vēlme bambolear, tad nu nebūs tagad nekādas te gulētiešanas, aizgrābtībā acis nēdzlodziņā slaukot; nē, ir jāiet atvadīties no neoplasmas, par kuru man žēl, ka viņu iepazinu vien nedēļu, pirms viņai jādodas trimdā. bet ko nu par skumjo - a bambolear!! :)