once, I was lost
to the point of disgust
I had in my sight
lack of vision
lack of light
I fell hard
I fell fast
mercy me
it'll never last

then, in the dust
all the things
we discussed
were thrown to the wind
so at last
we begin
'cuz we fall hard
we fall fast
mercy me
it'll never last

sasodīta būšana. dikti gribas uz Glāsa konci, un maijā viņam Barbikānos tādi veseli astoņi gab. izčekoju visus astoņus, a lētākās palikušās biļetes nāk pa simts paundiņiem. nu, neko, vēl viņam ir divi koncīši decembrī, bet - hei, kā, pie velna, gan lai es zinu, kur es būšu decembrī?

bet rītvakar uz Low, hurray.

beidzot pieķēros Die Antwoord jaunā ablomiņa iečekošanai. ja kādam, kas lasa šīs pazemīgās rindiņas, gribas darīt tāpat, tad strīmot šo albumu var šeit: http://3voor12.vpro.nl/#!/luisterpaal/albums/Die-Antwoord.html

Lūpu Lanas beidzot sagaidītais albums sarūgtinoši garlaiko.

besī laukā! šitanī valstī neko nevar normāli nokačāt! tikko kaut ko nokačā, uzreiz internets sāk vilkties veca, KONTUZĒTA gliemeža ātrumā! un spotifaja bezmaksas divas stundas mūzikas nedēļā man ir beigušās! ko lai tagad dara!

abet citās ziņās ir tā, ka es laikam dzīvoju tumsā, bet Youth Lagoon es atklāju tikai tagad; ļoti labi, aizpildīs sapņaino un bīčhausīgo nišu uz kādu laiciņu.

..ir reizēm tā, ka kādas latviešu grupas visā, izņemot viņu muzikālo sniegumu, man patīk, un ļoti gribas, lai patiktu arī tā viņu muzikālā puse (galgalā, vietējos mūziķus atbalstīt ir forši, etc.).

bet tad, kad viņus paklausos, kaut sakoncentrējot visu savu toleranci un iejūtīgumu līdz pēdējam, man tomēr šķiet, ka tūdaļ piemetīsies ausu vēzis un gribas ļoti ātri viņus izslēgt. to nespēju uzķert nevienu noti un pievēršanos mūzikai tīri tādēļ, ka dragāt ģitāras ir stilīgi, par spīti dziedamās balss absolūtam iztrūkumam, es tomēr nespēju novērtēt. un tā bieži. :(

sekoju līdzi Primaverasaunda briestošajam lainapam, pagaidām izskatās okei, bet vēl ne braucami (http://www.primaverasound.com/ps/?page=cartel&lang=es). Guided By Voices un Džefu Mangumu man gan gribētos dzirdēt, bet lielāko daļu no pārējām grupām, kuras man patīk, esmu.. wait.. jau redzējusi? :) ēēēu!

tā, nu, back again pie festivāla. pēc desmit stundu apmierināta un cieša miega tanī piepūšamajā gultā nākamajā dienā dzirdēju atkal lērumu mazākzināmu grupu, samīlējos Villija Meisona dziesmā "Oxygen", noskatījos The Leisure Society un Tinariwen, kura, pārsteidzošā kārtā, laikam ir diezgan populāra grupa iņģī festivālos - tā kārta ir pārsteidzoša tāpēc, ka Tinariwen ir grupa, kas sastāv no vairākiem vīriešiem no Alžīrijas tuksneša, kuri ir notinušies garos paltrakos, kas aizsedz arī muti visiem grupas dalībniekiem, kuri nedzied (tur ir arī viens dejotājs! :) ), un spēlē viņi tādu monotonu world, kurā visas dziesmas +/- vienādas. neko, bet tā kā fesķiks kopumā bija uz tādu indie folk/freak folk un alternative country virzīts, kas lielākoties man tīri labi patīk, taču, kad ir par daudz, tad par daudz, tad pret jebkādām stilistiskām pārmaiņām man nebija nekādu pretenziju, un Tinariwen netika smādēti. Laura Mārlinga gan bija galīgi garlaicīga (to teica arī tie, kas bija redzējuši citas viņas uzstāšanās un varēja salīdzināt), tā vietā apskatījos The Staves, kas ir mīlīgs trīs māsu trio, kas harmoniskās balstiņās dzied par jūtām, un tas tobrīd bija tieši laikā. bēēt lielākā vakara virsotne, protams, bija Džoanas Ņūsamas uzstāšanās, uz kuru ieņēmu vietu stundu un 45min pirms koncerta plecu pie pleca lietū un aukstumā ar citiem bēdu brāļiem, no kuriem daži bija diezgan interesanti tipāži (piem., viens čalītis, ar kuru iepazinos, bija gīkains melomāns no Šveices, kurš pēdējos divus mēnešus pavadījis, ceļojot vienatnē ar mašīnu, un šajos mēnešos pabijis "tikai" piecos festivālos; parasti viņš vasaras gaitā pagūstot apmeklēt astoņus. tad viņš izvilka plastmasas pudeli, kurā bija vīns, es kaut ko nosmēju par festivālu low-class šiku. beigās izrādījās, ka tas vīns ir stipri kruts, UN TAD VIŅŠ NO AZOTES IZVILKA ARĪ NELIELU STIKLA VĪNA GLĀZI. jāatgādina, ka mēs joprojām stāvējām grūstīgā pūlī pie pašas skatuves).

nu neko, Ņūsama nospēlēja ļoti labi, vienīgi aukstumā viņai sasala pirksti un noskaņojās arfa. :) bet kopumā bija ļoti forši, un tā nu pēc vēl viena mākslinieka izsvītrošanas no saraksta "jāredz, pirms nomirstu" saraksta pasākumam pienāca beigas jau ap pulksten divpadsmitiem (tas festivāliņš vairāk uz ģimenēm un nobriedušiem cilvēkiem orientēts, tā kā dīdžeji un deju grīda līdz rītam izpalika), un bija jādomā, kā naktī nokļūt atpakaļ mājās. to be continued atkal (kaut kad vēlāk).

...kāād [bungu rīboņa] mani neatlaidīgie pūliņi tomēr tikt pie End Of The Road festivaļčika biļetītēm tomēr vainagojās panākumiem! yes! tas bija viens čalītis, kura draugs beigās tā arī nevarēja braukt, līdz ar to viņš man pārdeva biļeti lētāk par kases cenu, lai gan biļetes bija izpārdotas jau jūnijā (paldies, Laimesmāt!). nu neko, negaidīts notikumu pavērsiens pēdējā brīdī (festivāls sākās tanī pašā piektdienā) - guļammaisa nav, telts nav, kompānijas nav, bet tas jau mūs neapturēs, kad jau tur spēlē Džoana Ņūsama, Mogwai un Beirut, vai ne. tā nu Implozija priecīgi savīkšķījās ceļam un sāka čekot transportus, kas sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, uzrādot visus transportus izpārdotus, abet braukt ar taksi izmaksātu tik, ka pēc tam jāpārdodas verdzībā. nulūk, un tādā veidā cilvēks var pakāst visus Beirut, Likes Lī un HEALTH koncertus, kurus ļoti grib redzēt un par kuriem jau samaksājis, sajusties ļoti vīlies un gribēt iedzert (kas arī nedaudz tika darīts, atklājot, ka šejienes īstais ingveralus ir ĻOTI, ĻOTI garšīgs; būs jāviļas vēl kādreiz un jādzer vēl).

bet nākamā diena sākās uz stipri priecīgākas nots, nokļuvu tanī middle of nowherā ar vilcienu un šērotu taksi ar stacijā iepazītajiem, tad nu laimīgi noskatījos pēdējo dziesmu no Austras performances (labi sanāca), Wild Beasts (kuri mani, pārsteidzošā kārtā, dzīvajā galīgi neuzrunāja), Nātanielu Reitlifu (kurš, savukārt, dzīvajā bija daudz foršāks, nekā ierakstos), daudz dažādu mazu un nepazīstamu grupiņu, kā arī Mogwai, <3 <3 <3, kurus līdz šim nebija sanācis redzēt dzīvajā jau kopš nelaimīgā 2006. gada, kad ar čomu stopējām pa festivāliem un Mogwai spēlēja Saint Malo, bet man Spānijā uzbruka kaut kāds wtf vīruss un palika šausmīgi slikti, līdz ar to stopējiens aprāvās un transportējāmies uz mājām, tā arī Mogwajus neredzējuši. BET ŠOREIZ! šoreiz viss bija kārtībā, un viņi spēlēja tā, ka brīžam aizvēru acis, tās fūzētās ģitāras atbalsojās sirdī, un es domāju, ka, redz, pēc piecdesmit gadiem, ja vēl visi būsim pie labas veselības un ja viņi vēl spēlēs kaut kur manā pieejamības zonā, tad es iešu un būšu tā kā tās sirmās galvas, kuras, nostalģijas vadītas, iet uz AC/DC, Kiss un tamlīdzīgiem koncertiem un tās sirmās galvas krata. jā.

savukārt Zola Jesus gan lika vilties (skāde, ka tuvumā nebija ingveralus), jo viņas īpatno balsi, kas ir viņas mūzikas balsts, spēks un stūrakmens, teju pilnībā nomāca nemākulīgā instrumentācija divu hārdkora bungu un superskaļas elektronikas "personā". lūk. nesaprotu, kā tā varēja notikt, jo kopumā festivālā problēmu ar skaņotājiem nebija, bet tam, ka tas varētu tā būt bijis speciāli, es nespēju noticēt. anyway, ar Zolu festivāla diena bija cauri un nācās atgriezties pie praktiskas dabas problemātikas - tātad, guļammaisa nav un telts arī. mans lieliskais plāns bija bijis a)saenerģetizēties no dzirdētās mūzikas un palikt augšā divas diennaktis (ekstrēmos apstākļos a la sesija ne tas vien ir darīts) vai b)sapazīties ar kādu smukiņo un palikt viņa teltī, lololol. bet tā kā bija riktīgi auksts un lietains, uzmācās iesnas un besis, kā arī festivāla teritorijā noplaka dzīvība, abi varianti atkrita. telšu un guļammaisu izīrēšanas un pārdošanas kantoris savas durvis bija slēdzis jau agrā pēcpusdienā, vēl pirms manas ierašanās, tomēr pēc visādiem gājieniem pie sikjuritijiem un tamlīdzīgiem, tika sadabūts tā numurs, un viena sparīga viņu darbiniece atnāca mani satikt, pārdeva man guļammaisu un par papildu 3,50 paundiem (vispār telts īre maksāja 60 paundus) ļāva man palikt vienā teltī ar piepūšamo gultu turklāt, jo "tā telts jau ir uzcelta, un tāpat tur šonakt neviens negulēs". success! paldies, Laimesmāt-2! to be continued.