starp citu, biju bišķi pacentusies pasargāt savu informācijas telpu referenduma tēmiņas; manuprāt, ja uz lietām skatās nedaudz distancēti, skats ir skaidrāks, asinis mierīgi turpina ritēt neuzvārījušās un savas izvēles var veikt aukstasinīgi racionālā manierē (nevis kā, piem., mans (latviešu) paziņa, kuru viss tas bardaks bija tā novedis, ka šis ievilka krustiņu pie "PAR" un pierakstīja klāt "sitiet latviešus":) ). tagad esmu pilnvērtīgi atgriezusies pie internetiem (tai skaitā - izlasījusi pasenu Lindermana bloga ieraksta tulkojumu un atkarinājusi žokli) un nospriedusi, ka labākais, ko varu izdarīt, ir iepostēt šeit kādu bildīti. sacīts - darīts.

2012. gada sagaidīšanu var atzīmēt kā ļoti izdevušos. vakars bija pilns lulzu, i apmeklējot kaut kādus savādus skvotus, i kratot būtijus pie Gobziņa, i vazājoties apkārt ar gariem salmiņiem matos, uzdodot tos par masku, lai tiktu iekšā lētāk Nabaklabā (šādu galvas aksesuāru neizmēģinājušais nevar ne iedomāties, cik daudziem pretājā dzimuma pārstāvjiem tas dod iemeslu nākt ar tevi iepazīties, un "labdien, mēs esam citplanētieši", šķiet, būs frāze, kas vēl kādu laiciņu uzglabāsies mūsu klana folklorā), i iepazīstot jauko diennakts ūķi "Pie Maigas" (ja nemaldos), kur var nopirkt viegli sakaltušus čeburekus un kur vispār ir ļoti kolorīti. un arī bīdot kaut kādu smieklīgu, nekamā nebalstītu minidrāmu (vasarā deitotais skeletonists, uzzinājis, ka esmu Rīgā, pēc teju pusgadu ilga klusuma brīža piepeši bija izdomājis, ka mēs varētu divatā sagaidīt Jauno gadu; nu, es nezinu, viss, kas ar šo personāžu saistīts, šķiet apdvests ar tādu vieglu wtf dvesmu). bet pats, pats saviļņojošākais vakara brīdis noteikti bija maģisko divpadsmit sagaidīšana ļaužu barā pie Brīvības pieminekļa - ar šampi, salūtu ieskauto Mildu, himnu, lētajiem hitiem pēc tam un lēkāšanu garā ļaužu ķēdē apkārt piemineklim. mana mazā, sāpīgi mīļā Latvija.

tā, ko estetagad Latvijā esmu saēdusies/sadzērusies tādu, ko Londonijā nevar brīvi dabūt:

* zirņus ar speķi
* kefīru
* līkmaizi ar gaļu a.k.a. pīrāgus
* normālas kotletes
* kāpostu salātus (no eļļaino šķiras)
* rosolu/rasolu
* ļoti daudz šokolādes sieriņu
* biezpienu ar krējumu un lociņiem
* karsto balzāmiņu
* vietējo alucīti
* cūkas šņukuru, jox

oh, the latvian goodness. viena no lietām, kuras man ļoti pietrūkst, kad dzīvoju kur citur, ir ēdiens, pavisam noteikti.

un tagad ar šī ieraksta palīdzību esmu labi nositusi laiku līdz plkst. 12, kad sākas iečekošanās lidojumam. mjā.

nespēju noticēt, ka pēc mazāk kā divām dienām jau būšu Letonijā.

tikko stāvēju savā balkoniņā, pīpēju un domāju, kā man visu pietrūkst. bet - sev par šausmām -, ka man pietrūks uz nedēļu atstāto šejieniešu arī ("šejienes" - ne, Londona noteikti nav mana mīļākā pilsēta; tieši šejieniešu - savu cilvēku šeit). man ir labi gan šeit, gan tur, gan visur citur, es ātri pielāgojos un iejūtos, un pieķeros cilvēkiem, un viņi pieķeras man. es jūtos mīlēta, un ir tik traki, ka daudzas manas ļoti mīļas sirds daļiņas dažādu cilvēku izskatā ir izkaisītas pa visu pasauli.

..ir reizēm tā, ka kādas latviešu grupas visā, izņemot viņu muzikālo sniegumu, man patīk, un ļoti gribas, lai patiktu arī tā viņu muzikālā puse (galgalā, vietējos mūziķus atbalstīt ir forši, etc.).

bet tad, kad viņus paklausos, kaut sakoncentrējot visu savu toleranci un iejūtīgumu līdz pēdējam, man tomēr šķiet, ka tūdaļ piemetīsies ausu vēzis un gribas ļoti ātri viņus izslēgt. to nespēju uzķert nevienu noti un pievēršanos mūzikai tīri tādēļ, ka dragāt ģitāras ir stilīgi, par spīti dziedamās balss absolūtam iztrūkumam, es tomēr nespēju novērtēt. un tā bieži. :(

Lasu komentārus pie satori.lv raksta par emigrantiem. Tik daudz dažādu skatpunktu un likteņu. Man īsti nav, ko par to pateikt, vienkārši sāp sirds.

Un izgājušnedēļ ar draudzenīti gājām uz Villija Meisona bezmaksas koncertu (pārsteidzošā kārtā - tanī pašā mūsu ellē-vellam-uz-ragiem Stretamā), un pa ceļam mūs apstādināja kāds vīrietis, kurš bija izdzirdējis mūs runājam latviski, pats arī latvietis. Man tā priecīgi kaut kā, automātiska "savējā" sajūta. Bet mēs bijām pagājuši tikai pāris soļus, kad viņš sāka gānīties par Latviju, teikdams, ka viņš Latvijas virzienā vicinoties "ar kaut ko" (wtf), tad sauca deputātus vai arī vēlētājus - nevarēja saprast - par kropļiem. Un tā. An.centās izgaiņāt briestošā konflikta mākonīšus ar jautājumu, kādu darbu viņš šeit strādājot. Viņa atbilde bija, ka mācoties angļu valodas kursos. Foršs darbs, lol. Nu, visādā ziņā, NEPATĪKAMI.

Pēc tam mēs aizgājām uz to koncertu, saskatījāmies, un An., kura šeit dzīvo jau piecus gadus, retoriski jautāja: "Redzi, kādi ir latvieši?". Uz to es varēju tikai atgādināt, ka arī viņa pati ir latviete un es arī. Jā.

"Mani sauc Anita – es esmu Jūsu Virsmāte."

man ļoti patīk tā ik pa laikam izskanošā doma par to, ka, lai integrētu, piem., latviešu sabiedrībā krievus, kaut kā īsti nestrādā kaujas cirvis un brīdī, kad tevi uzrunā krieviski, automātiska novēršanās un paziņojums, ka ES NESAPROTU, RUNĀ LATVISKI. tas ir diezgan loģiski, ka tad, kad no tevis nicīgumā novēršas, seko apvainošanās un pretreakcija. manuprāt, daudz labāka motivācija ir prieks pašiem par savu valodu, kultūru un iekļaujoša, nevis noliedzoša attieksme, kas mudina domāt, ka, "hei, tusēties ar šito kopienu varētu būt forši".

protams, ir dažādas situācijas un dažādi cilvēki, un all that jazz, bet mani ļoti aizkustina, ka pirmais teikums, ko mans peruāņu draugs šeitbūdams iemācījās, bija "Es esmu Lāčplēsis, un man patīk Laimdota" (izraisot daudzus smaidus mācīšanās procesā tramvajā un daudz smieklu manos draudziņos, kuriem viņš šādi stādījās priekšā) un otrais - "Man patīk "Četri balti krekli"", ar to domājot Kalniņa filmu, nevis klubu. savukārt es jau izsenis esmu samācījusies, kā pateikt "forši" un what not peruāņu spāņu valodā, ko arī pie izdevības lieku lietā, ar to izsaucot sajūsmu viņā.

par savu taisnību pastāvēt jau nekādā ziņā nav slikti, bet var atšķirties attieksme, ar kādu to dara. pat neatbalstot, es saprotu, piem., sava tēva ņirgāšanos par jebkuru pa skatienam patrāpījušos melnādaino vai par saviem draugiem no Āzijas. kā nekā, mēs tomēr esam ļoti maza tauta, un tas viss, kam vēstures gaitā ir nācies iet cauri (ar to lielākoties domājot citu tautu virskundzību šajā zemē) loģiski, ka ir atstājis pēdas, veicinot vietējās kultūras norobežošanos no visa svešā. tas ir tikai normāli, cēloņseku attiecībās balstīti, un ir diezgan lieki attiekties pret to kā pret cietpaurību vai tamlīdzīgi - teiksim, virtuāla spļaušana uz virtuālajiem geju un melnādaino aplicējiem ziņu portālu komentāros pēc būtības ir tieši tas pats "apliekošais" attiecību risināšanas modelis, ar kuru tikt uz priekšu ir diezgan grūti. mēs tomēr esam jaunā paaudze, kas nevis mūsu intelektuālā pārākuma, bet gan vēsturiskās situācijas dēļ ir tikuši pie iespējām daudz brīvāk ceļot, lasīt svešvalodās un iepazīt citas kultūras vēl citos veidos, un pacelt tāpēc gaisā degunu un pateikt, ka "visi lohi", ir ļoti viegli, bet, šķiet, ne pārāk godīgi. un nevis lamāšanās uz visiem, kas domā citādi, nekā tu, bet gan tieši neuzbrūkoša un vienlaikus pārliecināta iešana virzienā, ko esi atradis par pareizāku, var radīt vēlēšanos tev sekot un - pilnīgi noteikti - palīdz saglabāt daudz nervu un labāku garastāvokli. (un sadosimies visi rokās, ja!)

kā lai uzzina, ka kontā ieskaitīta nauda projektam? - zvana telefons, kurā laipna bankas darbiniece dedzīgi saka, ka, rekā, Implozijskundz, jums te tāda summiņa kontā, a ziniet, mums ir tādas un šitādas noguldīšanas iespējas; Implozija - nē, nē, nevajag, bankas darbiniece - nu varbūt tomēēēēr.., mums ir arī īstermiņa!